– Tu to nopietni? – viņš beidzot izdvesa.
– Pilnīgi nopietni.
Andris atstūma krēslu tik strauji, ka tas nočīkstēja pret grīdu.
– Un kur tad man, tavuprāt, tagad jāiet?
– Atver sludinājumus un izvēlies sev piemērotu variantu.
– Ilze, es šeit dzīvoju septiņus gadus. Darbs man ir tepat netālu, visa ikdiena iekārtota ap šo vietu.
– Tad vari meklēt kaut ko tuvumā.
– Tu vispār saproti, cik tas ir sarežģīti?
– Ļoti labi saprotu. Tieši to pašu tu man pēdējās dienās piedāvāji darīt.
Viņš nervozi sāka staigāt pa virtuvi, it kā sienas pēkšņi būtu kļuvušas par šauru.
– Bet mamma? Viņa jau bija gatava atbrīvot savu dzīvokli.
– Viņai ir kur dzīvot.
– Es viņai apsolīju istabu.
– Tu apsolīji istabu, kas tev nepieder. Tagad pats arī viņai paskaidro.
Tieši šie vārdi mainīja visu vairāk nekā visas mūsu iepriekšējās sarunas kopā.
Līdz tam Andris uzvedās tā, it kā starp mani un viņa māti būtu radies tikai kāds nepatīkams pārpratums, kuru nez kāpēc būtu pienākums atrisināt man.
Tagad atbildība beidzot atgriezās pie tā cilvēka, kurš šo plānu bija izdomājis.
Pēc brīža viņš piezvanīja Sandrai.
– Mammu, pagaidām mēbeles nejauc ārā. Un ar savu dzīvokli arī neko nesteidzies lemt.
Viņas atbildi es nedzirdēju, bet nākamo frāzi Andris pateica jau krietni skaļāk:
– Tāpēc, ka Ilze paliek šeit.
Nepagāja ne dažas minūtes, kad iezvanījās mans telefons.
– Ilze, ko nozīmē – tu paliec? – Sandra jautāja saspringtā balsī. – Andris man solīja istabu.
– Tad parunājiet ar Andri.
– Es jau cilvēkiem pateicu, ka grasos izīrēt savu dzīvokli.
– Tātad plāni būs jāmaina.
– Tu saproti, kādā situācijā mūs nostādi?
– Saprotu. Pirms dažām dienām jūs mani nostādījāt tieši tādā pašā situācijā. Tikai vēl paspējāt nomērīt sienu.
Sandra sašutusi paziņoja, ka pieaugušiem cilvēkiem tādi jautājumi jārisina ģimeniski.
– Piekrītu, – es mierīgi atbildēju. – Tikai sākt vajadzēja ar sarunu ar dzīvokļa īpašnieci.
Pēc šiem vārdiem viņa sarunu pārtrauca.
Andris ienāca pie manis jau manāmi aizkaitināts.
– Vai tiešām ar mammu vajadzēja runāt tādā tonī? Viņa taču man noticēja.
– Tieši tāpēc tagad tev arī būs viņai viss jāizskaidro.
Viņš jau pavēra muti, lai iebilstu, tomēr neko nepateica.
Nākamajā vakarā Andris pirmo reizi pats atvēra mājokļu sludinājumus.
Sākumā viņš filtrā atstāja tikai mūsu rajonu.
Pirmais dzīvoklis viņam nederēja, jo līdz sabiedriskajam transportam bija pārāk tālu. Otrajā neapmierināja virtuve. Trešais atradās tālāk no darba, nekā viņš vēlējās.
Pēc kāda brīža viņš pagrieza telefonu pret mani.
– Paskaties. No šejienes man no rītiem būs neērti braukt.
Es tikai uzmetu skatienu ekrānam.
– Galvenais ir nepieķerties vienam rajonam.
Andris uzreiz atpazina pats savu teikumu.
Viņš nolika telefonu malā un vairs neko neteica.
Turpmākajās dienās viņš aizbrauca apskatīt vairākus variantus. Pamazām meklēšanas loks kļuva plašāks, bet prasību saraksts – ievērojami īsāks.
Atgriezies no kārtējās apskates, Andris neapmierināti novilka jaku.
– Normālu mājokli, izrādās, atrast nemaz nav tik viegli.