– Vienā virtuve kā kabata, citā līdz darbam jābrauc neērti.
– Es to zinu.
– Tu skatījies tikai divas dienas.
– Toties tev ar šīm divām dienām pietika, lai manā vietā izlemtu, kas man der.
Viņš paskatījās uz mani un šo sarunu vairs neturpināja.
Arī Sandra pārstāja nākt ar mērlenti.
Reiz viņa ieradās tieši pirms Andra nākamās dzīvokļa apskates.
– Varbūt pagaidām neko neīrē, – viņa teica dēlam. – Ja nu Ilze vēl pārdomā?
– Nepārdomās.
– Tu vēl parunā ar viņu. Paskaidro, ka man jau biji apsolījis.
Pēc Andra sejas bija skaidrs, ka šis temats viņam ir līdz kaklam.
– Mammu, es tev apsolīju istabu, ar kuru man nebija tiesību rīkoties. Viss. Es meklēju citu mājokli.
Sandra paskatījās uz mani.
– Un man tad kur palikt?
– Pagaidām dzīvo savā dzīvoklī.
– Tu taču solīji pavisam ko citu.
– Es kļūdījos.
Man vairs nebija nekādas vajadzības iejaukties.
Pēc kāda laika Andris atrada dzīvokli, kas viņam derēja. Tas atradās citā rajonā, ceļš uz darbu kļuva garāks, toties pats mājoklis bija labā stāvoklī, un pārcelties varēja uzreiz.
Istaba tur bija viena.
Kad Andris par to pateica mātei, Sandra uzreiz pajautāja:
– Bet kur dzīvošu es?
– Mammu, tu paliec savā dzīvoklī.
– Un to izīrēt?
– Pagaidām nekā.
– Lieliski. Vispirms tu man apsoli vienu, tagad jau kaut ko citu.
Andris noguris atbildēja:
– Es jau teicu, ka kļūdījos.
Pārvākšanās dienā Sandra atbrauca palīdzēt dēlam ar kastēm. Par mazo istabu viņa vairs nerunāja.
Andris savāca drēbes, grāmatas, personīgo tehniku un pārējās mantas, kas piederēja viņam. Mēs visu bijām izrunājuši jau iepriekš, tāpēc jauns strīds neizcēlās.
Pēdējo viņš no skapja izņēma sporta somu. Ar to pašu viņš reiz pēc kāzām bija pārcēlies pie manis.
Priekšnamā Andris no sava atslēgu saišķa noņēma dzīvokļa atslēgas un nolika tās uz skapīša.
– Nekad nebiju domājis, ka man no šejienes būs jāaiziet, – viņš teica.
– Es vēl pirms dažām dienām biju pārliecināta, ka aiziešu es.
Viņš uz mani paskatījās uzmanīgāk.
– Kāpēc pārdomāji?
– Pārbaudīju dokumentus. Un beidzu risināt tavu dzīvesvietas jautājumu ar savu dzīvokli.
Andris neko neatbildēja. Paņēma somu un izgāja.
Šķiršanās tika pabeigta tad, kad mēs jau dzīvojām atsevišķi.
Sandra palika savā dzīvoklī. No domas to atbrīvot, lai pārvāktos pie dēla, viņa atteicās.
Andris pamazām pierada pie jaunā rajona un cita ceļa uz darbu.
Vairākas reizes viņš vēl atbrauca pēc aizmirstām mantām. Pēdējais bija lādētājs, kas bija palicis skapī.
Ziņā Andris uzrakstīja: “Man šķiet, tas palicis tavā dzīvoklī.”
Es lādētāju atradu un nākamajā tikšanās reizē viņam atdevu.
Atslēgas viņš bija atdevis. Sandra dzīvoja pie sevis. Mazā istaba atkal tika izmantota tikai manam darbam.
Viņas kumode tā arī palika citā adresē.