Sandrai savukārt rastos iespēja pelnīt ar sava dzīvokļa izīrēšanu.
Adreses maiņa, jaunas vietas meklēšana, mantu pakošana un ikdienas iekārtošana no nulles šajā plānā bija paredzēta tikai man.
Un pats skaistākais — visa viņu ērtā shēma balstījās uz manu dzīvokli.
– Kumodi pagaidām neaiztieciet, – es noteicu. – Jūsu ievākšanos šeit neviens ar mani nav saskaņojis.
Andris sarauca pieri.
– Ko tad tu piedāvā? Lai es īrēju kaut ko citu, ja ir šis dzīvoklis?
– Dzīvoklis ir man, Andri. Ne tev.
– Es te esmu nodzīvojis septiņus gadus.
– To es ļoti labi atceros.
Tajā brīdī sarunā iesaistījās Sandra:
– Tev taču neviens neko neatņem. Var taču šķirties cilvēcīgi. Andrim šeit ir ērtāk, arī man tā būtu labāk. Tu esi jauna sieviete, atradīsi sev piemērotu variantu.
– Tātad “cilvēcīgi” nozīmē, ka ērtības paliek jums, bet pārvākšanās tiek man.
Vīramāte neapmierināti iestūma mērlenti somā. Pirms aiziešanas viņa pateica dēlam, ka viņi vēl mierīgi visu pārrunāšot.
Ar mani viņa acīmredzot vairs negrasījās apspriest neko.
Pēc divām dienām Andris atsūtīja man sludinājumu ar nelielu dzīvokli citā rajonā.
Zem saites bija īss teksts:
“Paskaties. Vienai tev ar to pilnīgi pietiks.”
Es atvēru fotogrāfijas.
Parasts dzīvoklis. Viena istaba, virtuve, gaitenis. Sāku skatīties, cik tālu ir sabiedriskais transports, un domās jau mēģināju iztēloties, kur varētu novietot darba galdu.
Vakarā atradu vēl vairākus līdzīgus piedāvājumus.
Tagad man pašai grūti saprast, kāpēc vispār sāku to darīt. Laikam tad, ja divi cilvēki vairākas dienas uzvedas tā, it kā viss jau būtu nolemts, ir ļoti viegli neviļus sākt meklēt veidu, kā pielāgoties viņu lēmumam.
Andris pamanīja sludinājumus manā telefonā un kļuva manāmi mierīgāks.
– Nu redzi, – viņš sacīja. – Pilnīgi normāli varianti ir. Galvenais — nevajag ieciklēties uz vienu rajonu.
Es paskatījos uz viņu.
Pats Andris kategoriski atteicās mainīt rajonu tieši tāpēc, ka bija pie tā pieradis.
Šo pretrunu viņš pat nepamanīja.
Nākamajā dienā es aizvēru visus sludinājumus un izņēmu dzīvokļa dokumentus.
Līgums daudzus gadus bija gulējis starp pārējiem papīriem. Man nebija vajadzības to regulāri pārlasīt, lai atcerētos, kad iegādājos šo mājokli.
2015. gadā.
Mēs ar Andri apprecējāmies 2019. gadā.
Tajā pašā dienā es saņēmu konsultāciju un noskaidroju, kā pareizi rīkoties tālāk. Man paskaidroja galveno: mierīgi kārtot šķiršanos, turēt dokumentus kārtībā un nepieņemt patvaļīgus lēmumus. Ja Andris pats labprātīgi negribēs izvākties, jautājums jārisina likumā paredzētajā kārtībā.
Ar to man pietika.
Es atgriezos mājās un izdzēsu visus saglabātos sludinājumus.
Vakarā Andris pats pajautāja:
– Nu, atradi kaut ko piemērotu?
– Atradu.
Viņš uzreiz kļuva ieinteresēts.
– Kurā rajonā?
– Šajā.
– Nesapratu.
– Es palieku te. Jaunu dzīvokli tagad meklēsi tu.
Andris dažas sekundes klusēdams blenza manī.