Sēdieties taču, es nevienu nekožu.
Jānis pārliecās pāri galdam un mierīgi izņēma šķīvi no viņas rokām.
— Sandra. Ejiet prom. Lūdzu.
— Vai tu vispār saproti, ko runā?! — viņa aizrāvās elpā. — Tā izturas tikai bezkaunīgi cilvēki! Es atnācu apsveikt!
— Kur ir dāvana?
— Ko tu teici?!
— Dāvana, — Jānis atkārtoja tikpat nosvērti. — Cilvēki, kas nāk apsveikt, parasti atnes kaut ko vairāk par pārmetumiem. Es pat atklātnīti nemanīju.
— Kā tev mute veras tā runāt! Es tevi uzaudzināju!
— Jūs mani vienkārši pārdzīvojāt, — viņš atbildēja. — Tās ir divas dažādas disciplīnas.
Viesi nemanot atkāpās tuvāk sienai — kā skatītāji pirmajā rindā, uz kuriem jebkurā brīdī varēja kaut kas trāpīt.
— Lai tava sieva pati man to pasaka! — Sandra spiedzoši iesaucās. — Tie ir viņas svētki! Es gribu dzirdēt no viņas! Lai iznāk un paskatās man acīs!
— Es esmu viņas vīrs. Un es saku: dodieties prom. Varat uzskatīt, ka paziņojums ir izteikts oficiāli, no tribīnes un ar ierakstu protokolā.
— Nekur es neiešu! — viņa ieķērās salātu bļodā un pievilka to sev tuvāk. — Bezkaunis! Es esmu māte!
— Jūs viņu jau apsveicāt pa telefonu vienpadsmitos, — Jānis sacīja. — Tas bija iespaidīgi. Tur varēja arī apstāties un palikt cilvēku atmiņā kā pieklājīgai personai. Bet jums, šķiet, tuvāks ir fināls ar salūtu.
— Kādu vēl salūtu?! Tu pats dzirdi, ko gvelz?! Mēs esam radi! Man ir visas tiesības sēdēt pie šī galda! Šis dzīvoklis vispār turas uz manām asinīm!
— Asinis neatceros, — Jānis paņēma no galda pudeli. — Atceros iesniegumus un pierunāšanu atteikties no daļas. Atceros, kā jūs man skaidrojāt, ka pateicību mēra kvadrātmetros. Skaista matemātika, tikai es to tā arī neiemācījos.
Viņš ielēja glāzē sarkanvīnu. Nesteidzīgi, vienmērīgi, bez mazākās trīces rokās.
Sandras sejā uzplauka uzvaras izteiksme. Tātad padevās. Lej. Tūlīt atvainosies, apsēdinās viņu kā nākas, sāks runāt pa labam. Viņa pameta aci uz pulksteni — meitenēm vajadzēja ierasties kuru katru mirkli.
— Nu re, — viņa apmierināti noteica. — Sen jau tā vajadzēja. Apsēdīsies blakus, parunāsim.
Atskanēja durvju zvans.
Andris nepakustējās. Pēc brīža sekoja klauvējiens — uzstājīgs, ar pirkstu kauliņiem.
— Atver! — Sandra pavēlēja Jānim. — Tās ir meitenes!
Taču Jānis nevis devās uz priekšnamu, bet uzšļāca vīnu viņai tieši sejā. Un tūlīt pat mierīgi piepildīja nākamo glāzi.
Sandra atrāvās atpakaļ, krēsls ar čīkstoņu aizslīdēja pa grīdu. Blūzes priekšpuse vienā mirklī kļuva slapja un tumši bordo, pa zodu notecēja pilieni, mati pielipa pie pieres. Viņa atmuguriski atkāpās līdz sienai un plātīja muti, nespēdama atrast nevienu no tūkstoš iepriekš sagatavotajiem vārdiem.
— Jūs manu sievu apsveicāt, — Jānis sacīja. — Tagad uz izeju.
Klusums bija tik smags, ka šķita gandrīz taustāms. Anna piespieda plaukstu pie mutes. Laura klusi iespurdzās un pati no savas reakcijas sabijās. Juris jau turēja telefonu paceltu ar kameru uz priekšu.
— Tu… tu… — Sandra nošņāca, un viņas skatiens aizšāvās uz galdu — pie salātiem, pie galdauta, pie garās malas, kuru būtu tik ērti paraut.
— Pat nedomājiet, — Jānis ļoti klusi brīdināja. — Ja ar šo galdu kaut kas notiks, jūs no šejienes iziesiet apakšveļā. Es nejokoju, es vienkārši aprakstu tehnoloģisko procesu.
Viņa sastinga. Galdauts pēkšņi vairs nešķita tik svarīgs. Uz viņu raudzījās astoņi acu pāri, kāds filmēja, kāds smaidīja, un tas bija pazemojošāk par jebkādiem saplēstiem šķīvjiem.
— Jūs visi to vēl nožēlosiet! — viņa iekliedzās aizlūzušā balsī un, ķerdamās pati aiz sava mēteļa, sagrāba to klēpī.
Durvis viņa atrāva pati, no iekšpuses, un gandrīz nogāza no kājām abas meitas, kas kāpņu laukumiņā stāvēja kopā ar vīriem.
— Mamma?! — izrāvās Ingai.