Tātad tā notiek arī ar citiem.
Ilzes paaugstinājums neatnāca ne ar viltībām, ne ar aizkulišu sarunām. Vienkārši trešdien viņu pasauca pie vadības un mierīgi paziņoja: turpmāk nodaļa ir viņas pārziņā. Iepriekšējo priekšnieku aizvirzīja korekti — pārcēla uz citu biroju, kur darbu bija sakrājies tik daudz, ka kaudzes varēja mērīt cilvēka augumā. Pēc dažām dienām viņš pats uzrakstīja atlūgumu. Kolēģi brīnījās, cik ātri viss noticis, daži savilka lūpas un klusībā kaut ko rēķināja, tomēr vadība Ilzei uzticējās, un Ilze negrasījās šo uzticību pievilt.
— Nosvinēsim pavisam šaurā lokā, — viņa vakarā sacīja. — Tikai tuvākie. Kādi desmit cilvēki.
— Desmit, tavuprāt, ir šaurs loks?
— Desmit ir mīļš loks.
Sestdiena sākās rāmi. Ap pusvienpadsmitiem piezvanīja Sandra un apsveica Ilzi — gari, sirsnīgi un, protams, ar obligāto frāzi: “Malacīte, es jau vienmēr zināju.” Ilze pateicās, nolika klausuli un nodomāja, ka labāku variantu šī sieviete nemaz nevarēja izdomāt. Apsveica — un viss. Tēma slēgta.
Uz divpadsmitiem ieradās Inese ar vīru Juri. Viņa svinīgi pasniedza kasti, kurā izrādījās milzīgs rotaļu mikrofons un no folijas darināts kronis.
— Nodaļas vadītājai pienākas, — Inese paziņoja ar nopietnu seju. — Mikrofons, lai visus pārkliegtu, un kronis, lai nevienam neienāktu prātā iebilst.
— Kronis man par mazu, — Ilze noteica, uzlikdama to galvā. — Būs jāaug.
Pēc viņiem mājā iebrāzās Andris ar Annu, vēlāk parādījās draudzene Laura ar pudeli kaut kā dzirkstoša. Vēl gaidīja Māri ar sievu — Ilze savulaik ar viņu bija strādājusi kopā un izturējās pret viņu gandrīz kā pret cīņu biedru.
Galds jau bija gandrīz gatavs. Jānis nesa no virtuves šķīvjus, bet Ilze aizgāja pārģērbties — kleita guļamistabā karājās jau kopš iepriekšējās dienas un acīmredzami pieprasīja cienīgu iznācienu.
Atskanēja durvju zvans.
— Andri, atver, tas būs Māris, — Jānis uzsauca, tajā pašā laikā cīnīdamies ar pudeles korķi.
Andris izgāja priekšnamā. Pēc minūtes viņš atgriezās ar tādām acīm, it kā būtu ieraudzījis spoku.
Jānim paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš nolika pudeli uz galda un devās uz viesistabu.
Sandra jau sēdēja pie galda. Viņa bija atvilkusi krēslu nevis kaut kur malā, bet pašā galda galā — tieši kompozīcijas centrā. Mēteli viņa bija uzmetusi uz atzveltnes krēsla. Viņas abas meitas pagaidām nebija redzamas, taču Jānis labi zināja: viņas neparādās pa vienai. Viņas ierodas kā vienota fronte, turklāt ar vīriem.
— Sveiks, dēliņ, — Sandra skaļi sacīja. — Tava sieva mūs neaicināja? Savāda palikusi. Laikam lepna kļuvusi. Priekšniece taču.
Guļamistabā Ilze sastinga ar kleitas aizdari pirkstos. Sandras balss bija dzirdama skaidri.
Atklātu karu starp viņām nekad nebija bijis. Toties bija adatiņas. Sandra prata sabojāt jebkurus svētkus ar vienu vienīgu teikumu, it kā nejauši izmestu gaisā.
Patiesais mezgls bija sens un cieši savilkts. Kad nomira Jāņa tēvs, izrādījās, ka puse dzīvokļa juridiski pieder dēlam. Sandra gandrīz gadu prasīja, lai viņš “kā cilvēks” no savas daļas atsakās — pateicībā par bērnību. Jāni toreiz atbalstīja tante no īstās mātes puses, un viņš savu daļu nosargāja. Dzīvokli pārdeva, nauda aizgāja pirmajai iemaksai, pēc tam pielika arī Ilzes vecāki. Gadu pēc kāzām hipotēkas vairs nebija, bet trīsistabu dzīvoklis palika viņiem. Sandra turpināja dzīvot vienistabas dzīvoklī, meitas bija aizgājušas katra uz savu pusi, taču pie viņas joprojām sabrauca bariem.
Ilze nekustīgi stāvēja pie spoguļa. Iet ārā viņa negrasījās. Šī nebija viņas kauja.
Jānis īsi pamāja Andrim. Tas saprata bez liekiem vārdiem, aizgāja uz priekšnamu un pagrieza atslēgu slēdzenē — lai mājā pēkšņi neuzrastos vēl kādi neaicināti viesi.
Sandra tikmēr jau pastiepa roku pēc šķīvja.
— Ko jūs visi tā stāvat?