Ratiņi slīdēja pa veikala grīdu gandrīz bez skaņas; šoreiz neviens ritenis nečīkstēja, un Jānis to uztvēra kā labu zīmi. Grozā jau atradās divi citroni, saišķītis koriandra un kārba ar eklēriem, ko viņš bija pagrābis pēdējā mirklī, it kā būtu izcīnījis to no paša likteņa. Ilze gāja viņam nedaudz pa priekšu un ar pirkstu pārbaudīja sarakstu telefonā. Sestdiena solījās būt lieliska.
— Vēl olīvas, — viņa noteica, pat nepagriezusies. — Un sarkano sīpolu. Tu atkal paņēmi kaut ko saldu?
— Es nodrošināju stratēģisku prieka rezervi, — Jānis atsaucās. — Svētki bez deserta nav svētki, bet sapulce.
— Sapulce ar salātiem.
— Sapulce ar salātiem ir vēl bēdīgāk. Tā jau ir sēde.
Ilze iesmējās un nogriezās uz tālāko plauktu, kur stāvēja konservi. Tajā brīdī Jāņa kabatā sāka vibrēt telefons. Viņš paskatījās ekrānā, un seja uzreiz kļuva gluda un neizteiksmīga kā gludināmais dēlis. “Sandra.” Viņš klusi izelpoja un pacēla klausuli.
— Jā, klausos.
— Jāni, nu apsveicu jūs! — balss skanēja saldi un stiepti. — Tava nu ir tikusi priekšniecībā! Tu taču pats man trešdien piezvanīji, atceries? Es gandrīz apraudājos.
— Atceros. Paldies.
— Un rīt ir sestdiena, — viņa īpaši uzsvēra.
Jānis pameta skatienu uz ejas galu, kur Ilze pētīja pupiņu burku, un nemanāmi pieklusināja balsi.
— Sestdiena. Un?
— Kā — un? Es būšu pilsētā. Ir dažas darīšanas. Varētu ieskriet pie jums.
— Nevajag ieskriet, — viņš pateica pārāk ātri. — Manis mājās nebūs. Es tieši braukšu prom.
— Uz kurieni tad?
— Uz pilsētu. Arī uz pilsētu. Šodien pilsēta mums visiem ir ļoti pieprasīta.
— Nu labi, labi, nesatraucies, — Sandra nodziedāja. — Tik ļoti neuztraucies, dēliņ.
Un savienojums pārtrūka.
Viņa nolika telefonu un paskatījās uz māsu, kas sēdēja pretī. Tad pacēla īkšķi augšup, apmierināta kā kaķene pie tukšas bļodas.
— Velti viņš slēpjas, — Sandra sacīja. — Būs mājās. Nekur viņš nebrauks. Galdu klās, ciemiņus aicinās, bet mūs, redz, atstās aiz svītras.
Jānis iebāza telefonu kabatā un brīdi stāvēja, skatīdamies uz eklēru kārbu tā, it kā tā būtu viņam parādā naudu. Ilze atgriezās ar pupiņām un uzreiz visu saprata — viņai piemita talants nolasīt viņa seju kā lielu plakātu.
— Kas notika?
— Zvanīja Sandra. Saka, ka rīt būšot pilsētā. Varbūt iegriezīšoties.
— Un?
— Un es pateicu, ka manis nebūs.
— Neņem galvā, — Ilze ielika burku ratiņos un satvēra viņu zem rokas. — Ejam uz kasi, mums vēl ledus nav nopirkts.
Viņa prata neuzpūst lietas lielākas, nekā tās bija. Jāņa pamāti Ilze bija iegaumējusi stingri un jau no pirmās tikšanās reizes — sievieti, kura viņa dzīvē parādījās tad, kad zēnam bija deviņi gadi un mājās vēl turējās slimnīcas smarža. Vēlāk piedzima divas meitenes, un vecākais brālis pamazām pārvērtās par mēbeli, pret kuru bija ērti noslaucīt sliktu garastāvokli. Viņš aizbrauca prom, tiklīdz spēja sakrāmēt somu.
— Piezvani Andrim, — Ilze atgādināja pie kases. — Citādi viņš mums tagad iemīlējies, laiku nejūt.
Jānis uzspieda numuru.
— Andri, rīt divpadsmitos. Ne vienos, ne pusdivos. Tieši divpadsmitos.
— Es taču atceros! — klausulē atskanēja balss. — Mēs ar Annu jau nopirkām dāvanu, Inese palīdzēja izvēlēties. Un Līga, starp citu, uzzīmēja zīmējumu — ar kūku un baloniem.
— Pasaki Līgai, ka viņa ir uzņemta organizēšanas komitejā, — Jānis pasmīnēja.
Andris bija apprecējies pavisam nesen, atvedis mājās sievieti ar meitiņu un staroja tā, ka Jānis reizēm pieķēra sevi pie gaišas, pavisam nekaitīgas skaudības. Jānim bija labi to redzēt.