ieraudzīja uz mātes drēbēm tumši sarkanu slapju pleķi, viņas pietvīkušo seju un iekliedzās dzīvoklī:
— Jāni, ko tu dari, kretīn?!
Jānim rokā joprojām bija pilna glāze. Kustība sanāca īsa, precīza un bez liekas teatralitātes. Ingas kliedziens aprāvās pusvārdā — vīns notecēja viņai pāri vaigam un iesūcās mēteļa apkaklē.
Laila iekliedzās tik spalgi, ka kāpņu telpā pat domofons it kā atsaucās. Viņa metās prom uz trepju pusi un ar plecu pa ceļam nogāza pašas vīru. Antons, būdams smagnējs un pamatīgs cilvēks, nokrita četrrāpus. Tajā pašā mirklī viņa bikšu aizmugure ar skaidru plīšanas skaņu padevās, un kāpņu laukumiņā svinīgi atklājās koši zilas apakšbikses.
— Anton, celies, — kāds noguris noteica.
Pēc minūtes viss bija pierimis. Un gandrīz tūlīt atskanēja zvans pie durvīm.
Jānis pats aizgāja atvērt. Aiz sliekšņa stāvēja Māris ar sievu Kristīni — abi mazliet aizelsušies, it kā būtu steigušies augšā pa kāpnēm.
— Paklau, — Māris iesāka, vēl cenšoties atgūt elpu, — mēs pie ieejas redzējām veselu skrējienu. Viena sieviete vīnā, otra arī vīnā, un vēl vīrietis ar negaidīti plašu skatu no aizmugures. Tu kaut kā esi ar to saistīts?
— Netieši, — Jānis mierīgi atbildēja. — Es tikai lēju.
Kāds no viesiem vairs nespēja noturēties un skaļi iesmējās.
Jānis iegāja guļamistabā. Ilze jau bija saposusies — tumši zaļa kleita, auskari, lūpukrāsa. Viņš piegāja klāt, apskāva viņu un noskūpstīja.
— Galds izdzīvoja, — viņš sacīja.
— Un tu?
— Ar mani viss kārtībā. Vienīgi vīns beidzās ātrāk, nekā bija plānots.
Ilze neko vairāk nejautāja. Viņa izgāja viesistabā, uzsmaidīja visiem un ar vieglu rokas kustību norādīja uz galdu.
— Lūdzu, sēžamies! Man šķiet, mums tomēr bija iemesls svinībām.
Telpai pāri pārvēlās kopīga atvieglojuma nopūta.
Vakars izvērtās skaļš, silts un pārsteidzoši viegls. Inese trīs reizes mēģināja pasniegt vainagu, Andris teica tostu par to, ka viņam tagad esot visskaistākā sieva un vistalantīgākā brālēna sieva, bet Līga, iekārtojusies uz spilvena, sargāja eklērus tā, it kā tie būtu valsts nozīmes īpašums. Laura izstāstīja tādu gadījumu, ka Māris smējās līdz asarām un pat lūdza pārtraukumu.
— Par tevi, — Jānis teica, paceļot glāzi. — Tu nekad neesi klusējot pacietusi to, ko nevajag paciest. Un tajā pašā laikā nekad neesi pazemojusi citus. Tā nav bieža kombinācija.
— Par mums, — Ilze viņu izlaboja. — Starp citu, es no guļamistabas dzirdēju visu. Katru vārdu.
— Un kā tev patika izrāde?
— Fināls bija labs. Mazliet slapjš, toties ļoti pārliecinošs.
Vēlu vakarā, kad pēdējais šķīvis jau bija nomazgāts un dzīvoklī virs galda dega tikai pieklusināta lampa, Ilze pieglaudās vīram un klusi nočukstēja:
— Tu esi mans varonis.
— Es esmu tavs someljē, — Jānis atbildēja.
Tajā pašā laikā pilsētas otrā galā, savā vienistabas dzīvoklī, Sandra sēdēja halātā, ar dvieli pār pleciem, un dusmīgi bakstīja telefona ekrānu. Ziņas bira cita pēc citas — garas, niknas, ar izsaukuma zīmēm gandrīz aiz katra vārda. Viņa spieda “sūtīt”, bet blakus katrai ziņai parādījās pelēks aplītis ar krustiņu. Numurs bija bloķēts.
Sandra rakstīja vēlreiz. Krustiņš. Tad vēlreiz. Atkal krustiņš.
Dusmas kāpa augšup, bet ārā netika. Viņam — trīsistabu dzīvoklis, bet viņai šī kaste ar logu uz pagalmu. Meitām vīri — kādi nu gadījušies, un tagad viena ar otru nerunā kaut kādu saplēstu bikšu dēļ kāpņu telpā. Bet tai Ilzei ir gan darbs, gan mājas, gan vīrs, kurš vīnu lej pavisam ne tā, kā pieklātos.
Vainīgi bija visi. Pilnīgi visi līdz pēdējam.
Bet trīsistabu dzīvoklī Jānis ielēja sev kafiju, apsēdās līdzās sievai un izstiepa kājas. Runāt negribējās. Bija kluss, un šis klusums nevienam neko nebija parādā.