Viņa atvēra skapja durvis un no augšējā plaukta izņēma mapi ar dokumentiem. Pati par savu mieru Ilze pat mazliet brīnījās — pirksti nedrebēja.
— Vācies prom! — Anna iekliedzās spalgā balsī. — Tas ir mana dēla mājoklis, man ir visas tiesības…
— Nav gan. — Ilze nolika līgumu uz kumodes. — Lūk, dokumenti. Dzīvokli es nopirku pirms laulībām, par savu naudu.
Viņa runāja klusi, tomēr katrs vārds klusumā iegriezās asi kā nazis.
— Tāpēc tagad aiziesiet jūs. Tūlīt pat.
Anna ar trīcošām rokām paķēra lapas un steigā pārskrēja tām ar acīm. Seja viņai kļuva pelēka kā pelni.
— Jāni! — viņa iespiedzās. — Jāni, nāc šurp tūlīt!
— Jānis ir darbā. Kad atgriezīsies, mēs ar viņu visu izrunāsim.
— Tu… tu jauc ārā ģimeni! Tu nostādi manu dēlu pret māti!
— Es sargāju savu ģimeni no cilvēka, kurš trīs gadus uzvedās tā, it kā mūsu mājas būtu viņa īpašums.
Anna sāka nervozi staigāt pa istabu starp zilajām sienām — pašas “rūpju” pieminekļiem.
— Jānis mani nekad nepametīs! Es esmu viņa māte!
— Bet es esmu viņa sieva. Un viņa bērna māte. — Ilze piegāja pie loga. — Redzēsim, kuru viņš izvēlēsies.
— Kas tu vispār iedomājies, ka esi?!
— Neko īpašu. Es tikai beidzot sapratu: manu klusēšanu jūs uztverat kā piekrišanu.
Ilze pagriezās pret viņu.
— Trīs gadus es sev teicu: izturēšu, ar laiku pieradīs. Bet jūs nepierodat. Jūs iekarojat.
— Es taču gribēju tikai labu!
— Nē. Jūs gribējāt varu. Un dabūjāt to — līdz brīdim, kamēr es klusēju.
Jānis pārnāca apmēram pēc stundas. Māte sēdēja virtuvē ar apsārtušām acīm, bet Ilze viesistabā turēja rokās dokumentus.
— Kas te notiek? — viņš apjucis paskatījās te uz vienu, te uz otru.
— Tava sieva ir sajukusi prātā! — Anna pielēca kājās. — Viņa mani met ārā! Draud man!
— Ilze?
— Es paskaidroju, kurš šeit ir saimnieks, — Ilze atbildēja mierīgi. — Un novilku robežas.
— Kādas robežas?
— Pašas vienkāršākās. Nenākt iekšā bez uzaicinājuma. Nek komandēt svešā mājā. Nepārtaisīt bērnistabu bez vecāku piekrišanas.
Jānis klusēja. Viņa skatiens slīdēja no mātes uz sievu un atpakaļ.
— Jāni, pasaki taču kaut ko! — Anna pieķērās viņam. — Es taču esmu tava māte! Man ir tiesības…
— Uz ko? — Ilze pasniedza Jānim līgumu. — Kādas tiesības jums ir manā dzīvoklī?