Jānis paņēma lapas no Ilzes rokām un sāka lasīt. Sākumā viņa sejā vēl bija apjukums, bet pēc dažām rindkopām vaibsti kļuva nopietni.
— Mammu… — viņš beidzot ierunājās klusināti. — Ilzei ir taisnība.
— Ko tu teici?! — Anna iepleta acis.
— Tu esi aizgājusi par tālu, — Jānis paskatījās uz viņu stingrāk nekā parasti. — Šīs ir viņas mājas. Mūsu ģimenes mājas.
Anna sastinga, it kā būtu saņēmusi pļauku.
— Tātad tu izvēlies viņu?
— Es izvēlos savu sievu un savu bērnu, — viņš atbildēja bez vilcināšanās.
— Lieliski, — Anna nošņāca, strauji pagrāba somu un devās uz priekštelpu. — Kad viņa tevi pametīs, nenāc pie manis raudāt!
— Ja jūs iemācīsieties cienīt citu robežas, jūs te vienmēr būsiet gaidīta, — Ilze sacīja mierīgi. — Ja ne, tad labāk uz redzēšanos.
Durvis aiz viņas aizcirtās, un dzīvokli pārņēma biezs klusums.
— Varbūt tas bija pārāk skarbi? — Jānis pievilka Ilzi sev klāt. — Galu galā viņa tikai…
— Viņa ieņēma vietu, kas viņai nepieder, — Ilze atbildēja, atbalstoties pret viņa plecu. — Lēnām, nemanāmi, bet ļoti mērķtiecīgi. Vēl gads, un viņa jau noteiktu, ar ko barot mūsu bērnu. Vēl divi, un viņa izlemtu, kurā skolā viņam mācīties.
— Bet ja viņa vairs neatnāks?
— Atnāks, — Ilze klusi sacīja. — Tad, kad sapratīs noteikumus.
Pagāja mēnesis. Kādu dienu piezvanīja Anna. Viņas balss bija neparasti savaldīga.
— Vai es drīkstētu… ienākt ciemos? Gribēju paskatīties, kā jums klājas.
— Protams, — Ilze atbildēja. — Rīt pēcpusdienā jums der?
— Un… vai mazajam drīkstu kaut ko atnest?
— Drīkstat. Bet es izlemšu, kas no tā paliks mūsu mājās.
Otrā galā iestājās īsa pauze.
— Es sapratu.
Nākamajā dienā Anna ieradās ar nelielu plīša rotaļlietu un ziedu pušķi. Pie durvīm viņa pieklājīgi novilka apavus un pirms došanās tālāk pajautāja, vai drīkst ielūkoties bērnistabā.
— Jūs pārkrāsojāt sienas, — viņa noteica, aplūkojot silti dzelteno istabu.
— Jā, — Ilze pamāja. — Tā, kā mēs paši vēlējāmies.
Anna brīdi klusēja.
— Skaisti, — viņa beidzot sacīja. — Mājīgi.
Pie tējas galda sarunas bija īsas un piesardzīgas. Tomēr pirmo reizi triju gadu laikā gaisā nebija spriedzes. Neviens nevienu nepārmācīja, neviens necentās pierādīt savu varu.
— Vai es varēšu reizēm atnākt? — Anna jautāja, jau gatavodamās doties prom. — Kad mazais piedzims?
— Jā, — Ilze atbildēja. — Kad mēs jūs uzaicināsim.
— Kad uzaicināsiet, — Anna piekrita un pamāja.
Ilze aizvēra aiz viņas durvis un uz mirkli atspiedās pret tām ar muguru. Bērns vēderā spēcīgi iespēra — dzīvespriecīgi, it kā svinot uzvaru.
Viņa uzlika plaukstu uz vēdera un pavisam klusi nočukstēja:
— Tagad mēs patiešām esam mājās, mazulīt. Īstās mājās, kur tava mamma prot nosargāt to, kas ir svarīgs.
Dzeltenajā bērnistabā viegli sakustējās aizkari ar zaķīšiem — tie paši, ko viņi nopirka dienā, kad uzzināja: tu nāksi pie viņiem.