— Jā, bet… — viņš novērsās, nespēdams paskatīties viņai acīs. — Viņa taču grib tikai labu.
— Un es? Es neskaitos?
Atbilde nesekoja. Jānis atvēra ledusskapi un sāka tajā rakāties ar tādu nopietnību, it kā tur būtu paslēpts risinājums visām viņu problēmām.
Nākamajā dienā Anna ieradās kopā ar krāsotāju — kalsnu puisi, kurš pēc sejas izteiksmes jau nožēloja, ka vispār piekritis šim darbam.
— Tas ir Andris. Viņš visu ātri izdarīs, — Anna komandēja, it kā dzīvoklis piederētu viņai. — Sāciet ar griestiem!
— Anna, varbūt tomēr pagaidīsim? Jānis vēl nav redzējis…
— Ko viņu lieki traucēt? Vīrieši no interjera tāpat neko nesaprot. — Viņa jau vilka laukā rotaļlietas no bērnistabas. — Tās ir sieviešu lietas.
Dīvaini gan: kad bija jārunā par remontam vajadzīgo naudu, tad viss pēkšņi kļuva par vīriešu lietu.
Ilze atkāpās uz virtuvi. Viņa sēdēja tur, glāstīja vēderu un klausījās, kā sveši cilvēki pārtaisa viņas mājas. Mazais nemierīgi grozījās, it kā justu mātes saspringumu.
— Biezāk klāj! Vai neredzi, dzeltenais spīd cauri! — no bērnistabas atskanēja Annas pavēles.
Līdz vakaram istaba bija kļuvusi zila. Auksta. Sveša.
— Nu? — Anna pašapmierināti nopētīja padarīto. — Tagad uzreiz redzams, ka te augs puika.
Ilze stāvēja durvīs un gandrīz nepazina telpu, kuru vēl pavisam nesen bija iekārtojusi ar tādu maigumu.
Pēc nedēļas vīramāte atnesa aizkarus — tumši zilus, svītrainus.
— Tie zaķīši šeit vairs neder. Zēnam vajadzīga nopietna vide.
Viņa jau rāvās noņemt vecos aizkarus — tos pašus, kurus Ilze ar Jāni bija nopirkuši tajā laimīgajā dienā, kad uzzināja, ka viņiem būs bērns.
— Bet tie taču ir pilnīgi jauni…
— Jauns vēl nenozīmē pareizs.
Ilzē kaut kas pārtrūka. Klusi, bet galīgi.
— Apstājieties.
— Ko?
— Nolieciet aizkarus. Tūlīt pat.
Anna lēnām pagriezās, audumu joprojām turot rokās.
— Tu esi prātu zaudējusi?
— Šis ir mans dzīvoklis. Un tā ir mana bērnistaba.
Vīramāte paskatījās uz viņu tā, it kā Ilze pēkšņi būtu sākusi runāt nesaprotamā valodā.
— Kā — tavs? Tas ir mana dēla dzīvoklis!
— Jūsu dēls te ir deklarēts. Īpašniece esmu es.
— Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt?! — Anna nobālēja, un aizkari izslīdēja viņai no pirkstiem. — Es taču jūsu dēļ pūlos, par savu mazdēlu domāju!
— Nē. Jūs domājat tikai par sevi. Par to, kā visu iekārtot pēc savas gaumes un panākt, lai visi pakļaujas.
Ilze pagriezās un devās pie skapja.