Viņa piegāja pie skapja un izņēma mapi, kurā glabājās dokumenti. Pirksti nekrebēja — tie bija pārsteidzoši stingri.
— Vācies prom! — vīramāte iekliedzās spalgā balsī. — Šīs ir mana dēla mājas, man ir visas tiesības…
— Nav. — Ilze nolika līgumu uz kumodes. — Te viss ir rakstīts. Dzīvokli es nopirku vēl pirms laulībām. Par savu naudu.
Viņa runāja klusi, gandrīz mierīgi, taču katrs vārds klusumā iegriezās kā ass nazis.
— Tāpēc tagad aiziesiet jūs. Un tūlīt pat.
Anna ar trīcošām rokām sagrāba papīrus un steidzīgi pārskrēja acīm pāri rindām. Seja viņai kļuva pelēka kā pelni.
— Jāni! — viņa iekliedzās. — Jāni, nāc šurp! Tūlīt!
— Jānis ir darbā. Kad viņš pārnāks, mēs ar viņu visu izrunāsim.
— Tu… tu grauj ģimeni! Tu nostādi manu dēlu pret viņa māti!
— Es sargāju savu ģimeni no cilvēka, kurš trīs gadus uzvedās tā, it kā mūsu mājas būtu viņa īpašums.
Anna sāka nervozi soļot pa istabu, starp zilajām sienām, kuras pašas bija kļuvušas par pieminekli viņas “rūpēm”.
— Jānis mani nekad nepametīs! Es esmu viņa māte!
— Bet es esmu viņa sieva. Un viņa bērna māte. — Ilze piegāja pie loga. — Tad jau redzēsim, ko viņš izvēlēsies.
— Kas tu vispār iedomājies, kas esi?!
— Nekas īpašs. Es tikai beidzot sapratu vienu lietu: ja klusē, to sāk uzskatīt par piekrišanu.
Ilze pagriezās atpakaļ pret viņu.
— Trīs gadus es sev teicu: izturēšu, gan jau viss norims, gan jau jūs pieradīsiet. Bet jūs nepierodat. Jūs iekarojat.
— Es taču gribēju tikai labu!
— Nē. Jūs gribējāt varu. Un jūs to dabūjāt — tik ilgi, kamēr es klusēju.
Jānis pārnāca mājās apmēram pēc stundas. Viņa māte sēdēja virtuvē ar apsārtušām acīm, bet Ilze bija viesistabā, turot dokumentus rokās.
— Kas te notiek? — viņš apjucis paskatījās te uz vienu, te uz otru.
— Tava sieva ir sajukusi prātā! — Anna pielēca kājās. — Viņa mani met ārā! Viņa man draud!
— Ilze?
— Es paskaidroju, kam šajās mājās ir teikšana, — Ilze atbildēja mierīgi. — Un novilku robežas.
— Kādas robežas?
— Pašas vienkāršākās. Neienākt bez uzaicinājuma. Nedot rīkojumus svešā mājoklī. Nepārkārtot bērna istabu bez vecāku piekrišanas.
Jānis klusēja. Viņa skatiens slīdēja no mātes uz sievu un atpakaļ.
— Jāni, nu pasaki taču kaut ko! — Anna pieķērās viņam. — Es taču esmu tava māte! Man ir tiesības…
— Uz ko? — Ilze pasniedza Jānim līgumu. — Uz ko jums ir tiesības manā dzīvoklī?