— Jā, bet… — Jānis novērsa skatienu. — Viņa taču grib tikai labu.
— Un ko gribu es?
Atbilde nesekoja. Jautājums palika karājamies starp viņiem kā smags, neizteikts pārmetums. Jānis atvēra ledusskapi un sāka tajā rakņāties, tēlodams, ka meklē kaut ko ārkārtīgi svarīgu.
Nākamajā dienā Anna ieradās kopā ar krāsotāju — tievu, neveiklu puisi, kurš jau pēc pirmajām minūtēm izskatījās nožēlojam, ka piekritis šim darbam.
— Tas ir Pēteris. Viņš visu ātri savedīs kārtībā, — Anna noteica pavēlnieciskā balsī, it kā dzīvoklis piederētu viņai. — Sāciet ar griestiem!
— Anna, varbūt tomēr pagaidīsim? Jānis vēl nav redzējis…
— Kāpēc viņu traucēt? Vīrieši tāpat no interjera neko nesaprot, — viņa jau vilka ārā rotaļlietas no istabas. — Tās ir sieviešu lietas.
Dīvaini gan: kad bija runa par remonta apmaksu, viss pēkšņi kļuva par vīriešu darīšanu.
Ilze atkāpās uz virtuvi kā uz patvērumu. Viņa klausījās, kā sveši cilvēki pārveido viņas mājas, un ar plaukstu glāstīja vēderu. Mazais nemierīgi kustējās, it kā justu viņas saspringumu.
— Klāj biezāk! Vai tad neredzi, dzeltenais vēl spīd cauri! — no bērnistabas komandēja Anna.
Līdz vakaram istaba bija zila. Auksta. Sveša.
— Nu? — Anna ar gandarījumu nopētīja paveikto. — Tagad vismaz redzams, ka te augs puika.
Ilze stāvēja durvīs un gandrīz nepazina telpu, kuru vēl nesen bija iekārtojusi ar tik lielu maigumu.
Pēc nedēļas vīramāte parādījās ar aizkariem — tumši ziliem, svītrainiem.
— Tie zaķīši te vairs neder. Zēnam vajag nopietnu vidi.
Viņa jau sniedzās pēc vecajiem aizkariem — tiem pašiem, ko Ilze un Jānis bija nopirkuši tajā laimīgajā dienā, kad uzzināja par gaidāmo bērnu.
— Bet tie taču ir pavisam jauni…
— Jauns vēl nenozīmē pareizs.
Ilzē kaut kas pārtrūka. Klusi, bet neatgriezeniski.
— Apstājieties.
— Ko, lūdzu?
— Nolieciet tos aizkarus. Tūlīt pat.
Anna lēni pagriezās, audumu joprojām sažņaugusi rokās.
— Tu esi prātu zaudējusi?
— Šīs ir manas mājas. Un tā ir mana bērna istaba.
Vīramāte skatījās uz viņu tā, it kā Ilze pēkšņi būtu sākusi runāt svešā, nesaprotamā valodā.
— Kā — tavas? Šīs ir mana dēla mājas!
— Jūsu dēls šeit ir deklarēts. Bet dzīvoklis pieder man.
— Kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt?! — Anna nobālēja, un aizkari izslīdēja viņai no pirkstiem. — Es taču jūsu dēļ cenšos, par savu mazdēlu domāju!
— Nē. Jūs domājat tikai par sevi. Par to, kā visu pakārtot savai gaumei un savai gribai.
Ilze spēra soli uz priekšu.