Jānis klusēdams paņēma lapas, pārskrēja tām ar acīm. Jo tālāk viņš lasīja, jo nopietnāka kļuva viņa seja.
— Mammu… — viņš beidzot ierunājās pieklusināti. — Ilzei ir taisnība.
— Ko tu pateici?!
— Tu esi aizgājusi par tālu, — Jānis paskatījās uz māti. — Šīs ir viņas mājas. Mūsu ģimenes mājas.
Anna sastinga, it kā kāds viņai būtu iesitis pa seju.
— Tātad tu izvēlies viņu?!
— Es izvēlos savu sievu un savu bērnu.
— Lieliski, — vīramāte izgrūda caur zobiem, pagrāba somu un devās uz priekšnamu. — Kad viņa tevi pametīs, neskrien pie manis raudāt!
— Ja iemācīsieties cienīt citu cilvēku robežas, jūs šeit vienmēr būsiet gaidīta, — Ilze sacīja mierīgi. — Ja ne — tad uz redzēšanos.
Durvis aizcirtās. Dzīvoklī iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pulksteni virtuvē.
— Varbūt tas bija pārāk skarbi? — Jānis apskāva Ilzi ap pleciem. — Viņa taču tikai…
— Viņa ieņēma teritoriju. Lēnām, soli pa solim, — Ilze pieglaudās viņam tuvāk. — Vēl gads, un viņa noteiktu, ar ko barot mūsu bērnu. Vēl divi, un viņa lemtu, kurā skolā viņam jāiet.
— Bet ja viņa vairs nenāks?
— Atnāks. Tiklīdz sapratīs, pēc kādiem noteikumiem šeit dzīvo.
Pagāja mēnesis. Kādu dienu piezvanīja Anna. Viņas balss skanēja neierasti klusi un savaldīgi.
— Vai es drīkstētu… ienākt? Paskatīties, kā jums klājas.
— Protams, — Ilze atbildēja bez steigas. — Rīt pēcpusdienā jums der?
— Un… vai mazulim drīkstu kaut ko atnest?
— Drīkstat. Tikai to, kas no tā paliks mājās, izlemšu es.
— Sapratu.
Nākamajā dienā Anna ieradās ar nelielu plīša rotaļlietu un ziedu pušķi. Priekšnamā viņa pieklājīgi novilka apavus un, pirms spert soli tālāk, pajautāja, vai drīkst ieskatīties bērnistabā.
— Jūs pārkrāsojāt sienas, — viņa noteica, aplūkodama silti dzelteno istabu.
— Jā. Tā, kā vēlējāmies mēs.
Anna brīdi klusēja.
— Skaisti, — viņa beidzot sacīja. — Mājīgi.
Pie tējas viņi runāja maz. Tomēr pirmo reizi trīs gadu laikā gaisā nebija spriedzes, pārmetumu un slēptas cīņas par varu.
Kad Anna jau grasījās doties prom, viņa apstājās pie durvīm.
— Vai es kādreiz varētu atnākt vēl? Kad mazais piedzims?
— Protams, — Ilze atbildēja. — Pēc uzaicinājuma.
— Pēc uzaicinājuma, — Anna klusi pamāja.
Ilze aizvēra aiz viņas durvis un uz mirkli atspiedās pret tām ar muguru. Vēderā mazulis spēcīgi iespēra — priecīgi, it kā svinot uzvaru.
Viņa noglāstīja vēderu un gandrīz čukstus noteica:
— Tagad mēs patiešām esam mājās, mazulīt. Īstās mājās, kur tava mamma prot nosargāt to, kas ir svarīgs.
Dzeltenajā bērnistabā klusi šūpojās aizkari ar zaķīšiem — tie paši, kurus viņi nopirka tajā dienā, kad uzzināja, ka tu nāksi.