Viņš piespieda domofona pogu. Inese atbildēja, un jau nākamajā mirklī viņa sadzirdēja Jāņa balsi — mazliet aizsmakušu, tādu, kāda mēdz būt cilvēkam pēc negulētas nakts.
— Inese, ielaid. Mums jāparunā.
— Runā tepat.
Iestājās klusums.
— Nu beidz, tas taču nav nopietni, — viņš pēc brīža noteica. — Runāt caur domofonu.
— Jāni, trīs gadus tu ar mani arī nerunāji nopietni, — viņa mierīgi atbildēja. — Tu runāji caur savu māti, caur viņas garastāvokli, caur viņas spiedienu un aizvainojumiem. Manuprāt, domofons šajā ziņā ir pat progress.
Viņš ilgi neko neteica. Tad beidzot izdvesa:
— Es kļūdījos. Par to tehniku. Man nevajadzēja…
— Tev nevajadzēja piekrist, — Inese pabeidza viņa vietā. — Tieši tā. Nevajadzēja.
— Inese, ļauj man to kaut kā labot.
Viņa skatījās mazajā domofona ekrānā. Kamera rādīja viņa seju izplūdušu, graudainu. Jānis stāvēja zem nojumes, jaka uz pleciem bija samirkusi, mati pielipuši pie pieres.
Un viņai viņa nebija žēl. Nemaz. Tā sajūta bija jauna — ne dusmīga, ne ļauna, vienkārši skaidra kā tīrs stikls.
— Atslēgas jau ir nomainītas, Jāni, — viņa sacīja. — Tavas mantas savākšu un aizvedīšu tur, kur pateiksi. Dokumentus kārtosim caur juristu. Tālāk tiec galā pats.
Viņa pārtrauca savienojumu un atgriezās virtuvē.
Uz galda gulēja katalogs ar virtuves fasāžu paraugiem — matēts pelēcīgi zaļš tonis, ar akmens noskaņu. Menedžeris bija uzrakstījis, ka piegāde būs nākamnedēļ. Iebūvējamo iekārtu meistars jau bija vienojies par jaunu ledusskapi un cepeškrāsni. Šoreiz Inese izvēlējās pati — nesteidzīgi, bez spiediena, tieši tās iekārtas, kuras jau sen bija gribējusi.
Dzīvoklī valdīja klusums. Tas šķita mazliet tukšāks nekā agrāk, bet ne nepatīkami — drīzāk kā telpa pēc lielas kārtošanas, kad viss liekais ir izmests un beidzot var brīvāk elpot.
Aiz loga lietus joprojām nebeidzās.
Jaunās fasādes atveda piektdien.
Divi meistari darbojās aptuveni trīs stundas — rūpīgi, bez liekas pļāpāšanas. Inese sēdēja viesistabā ar klēpjdatoru, ik pa laikam piecēlās un ielūkojās virtuvē, vērojot, kā telpa pamazām iegūst citu veidolu. Matētais pelēcīgi zaļais tonis izrādījās tieši tāds, kādu viņa bija iztēlojusies: mierīgs, dziļš, bez uzkrītoša spīduma. Jaunais ledusskapis nišā iegūlās kā tur radīts. Cepeškrāsns bija cita modeļa nekā iepriekšējā, tomēr labāka; kad to pirmoreiz ieslēdza, tās iekšpusi piepildīja silta, maiga gaisma.
— Laba virtuve sanākusi, — meistars beigās noteica.
Inese tikai piekrita.
Kad viņi aizgāja, viņa vēl ilgi palika stāvam virtuves durvīs un skatījās. Nedomāja ne par Jāni, ne par Sandru. Vienkārši raudzījās uz savu virtuvi, kura atkal piederēja viņai.
Laulības šķiršanu noformēja pēc diviem mēnešiem.
Jānis uz tiesu atnāca kluss, novājējis, ar svaigi apgrieztiem īsiem matiem. Droši vien māte bija apgriezusi — Sandra to vienmēr darīja pati, Inese to atcerējās. Viņš izvairījās skatīties viņai acīs. Skatiens visu laiku slīdēja sāņus — uz logu, uz galdu, uz paša rokām.
Dalīt gandrīz nebija ko. Dzīvoklis bija Ineses īpašums, iegādāts pirms laulības. Tehnika arī piederēja viņai. Jurists visu sakārtoja precīzi un ātri. Jānis neiebilda nevienā punktā. Parakstīja tur, kur viņam norādīja, pamāja ar galvu un piecēlās.
Jau gaitenī, pie izejas, viņš apstājās un, nepagriezies pret viņu, klusi pateica:
— Es saprotu, ko esmu sadarījis. Vienkārši gribēju, lai tu to zini.
Inese aizpogāja mēteli.
— Labi, ka saproti, — viņa atbildēja. — Tas var noderēt.
Viņa izgāja pirmā.
Par to, kas notika pie vīramātes, Inese uzzināja nejauši — caur kopīgiem paziņām, kuri nez kāpēc uzskatīja par savu pienākumu viņu informēt.
Tehnika, ko Andris tajā lietainajā naktī pa roku galam bija sastūmis mašīnā, pārvadāšanu nebija pārcietusi labi. Ledusskapim, ko veda guļus, sabojājās kompresors, un dažas dienas pēc uzstādīšanas Andra istabā tas vienkārši pārstāja saldēt. Cepeškrāsni pieslēdza šķībi greizi; pēc tam izsauca vietējo meistaru, kurš tikai papurināja galvu un pateica, ka elektroinstalācija tādu jaudu neizturēs. Trauku mazgājamo mašīnu vispār nolika stūrī, jo piemērotas notekas tai neatradās.
Sandra vairākas reizes zvanīja dēlam. Sākumā prasīja naudu tehnikas remontam, pēc tam — normālam elektriķim, vēl vēlāk vienkārši kliedza klausulē kaut ko par nepateicīgiem bērniem un sabojātu dzīvi. Jānis klausījās, solīja, bet neko nedarīja. Viņš īrēja istabu pie paziņas un tik tikko vilka galus kopā, jo alga viņam bija tāda, kāda bija, un Ineses prēmijas vairs nestāvēja blakus kā drošības spilvens.
Andris diezgan ātri saprata, ka dzīve atsevišķā mājā nav tikai brīvība. Tā nozīmē arī komunālos rēķinus, salūzušu krānu, kuru nav kam salabot, izņemot viņu pašu, un tukšu ledusskapi, kas turklāt nesaldē. Pēc mēneša viņš atgriezās pie mātes.
Izīrētājs Juris līgumu ar viņu pārtrauca bez gariem paskaidrojumiem.
Inese par to uzzināja novembra sākumā, kad svētdien iebrauca pie tēva pusdienās. Tēvs pieminēja to garāmejot, starp citu — Juris pats esot pastāstījis, kad abi satikušies. Inese pamāja, uzsmērēja sviestu uz maizes un pārcēla sarunu uz citu tēmu.
Tēvs viņu uzmanīgi uzlūkoja.
— Kā tev vispār ir?
— Labi, — viņa sacīja. — Tiešām labi.
Viņš brīdi klusēja, tad pasmaidīja pavisam viegli, tikai ar lūpu kaktiņu.
— Virtuvi parādīsi?
— Atbrauc. Nākamnedēļ izmēģināšu jaunu kūku — ar bumbieriem un garšvielām. Būsi pirmais degustētājs.
— Tas jau izklausās pēc nopietna piedāvājuma, — tēvs pamāja.
Arī darbā viss pamazām uzņēma arvien straujāku ritmu.