Viņa sejā bija tāds apmulsums, kāds mēdz būt cilvēkam, kurš jau ir paspējis kaut ko izdarīt, bet vēl pats nav līdz galam sapratis, ko tieši.
— Inese, — viņš iesāka, mēģinot runāt mierīgi, — nu mēs taču nopirksim citu. Es jau teicu — paņemsim uz nomaksu, tur nekā sarežģīta nav…
Viņa pagāja viņam garām un devās uz gaiteni. No pieliekamā izvilka divas lielās ceļasomas — tās pašas, ar kurām viņi pagājušajā vasarā brauca pie jūras. Nolika tās uz grīdas blakus viņa jakām.
— Kas tas ir? — Jānis nesaprata.
— Tavas mantas, — Inese atbildēja bez jebkādas dramatikas. — Sakrāmē pats. Es nezinu, kas tev vajadzīgs.
Jānis īsi, nervozi iesmējās.
— Tu nopietni? Tu tagad joko, vai kā?
Taču Inese jau gāja atpakaļ uz guļamistabu. Nesteidzīgi. Bez durvju dauzīšanas. Bez asarām. Vienkārši aizgāja.
Viņas kabatā jau atradās atslēdznieka numurs — viņa tam bija uzrakstījusi vēl pirms stundas. Slēdzenes tiks nomainītas rīt no rīta. Jaunas virtuves fasādes viņa bija noskatījusi jau augustā, tikai līdz šim nebija steigusies ar pasūtījumu.
Tagad steigties vairs nebija vajadzības.
Aiz loga sāka smidzināt lietus — sīks, rudenīgs, neatlaidīgs. Tāds lietus, kas iekrīt uz visu dienu un neapklust ne līdz vakaram, ne līdz naktij.
Jānis mantas vāca ilgi.
Inese dzirdēja, kā viņš staigā pa dzīvokli — no istabas uz vannasistabu, tad atpakaļ, velk vaļā atvilktnes, aizstumj tās ciet, pēc brīža atkal atver. Viņš acīmredzami gaidīja, ka viņa iznāks. Ka kaut ko pateiks. Ka viss notiekošais izrādīsies tikai demonstrācija, tāds sievišķīgs uzvedums, pēc kura virtuvē pie tējas vēl varēs salabt.
Viņa neiznāca.
Kad beidzot noklikšķēja ārdurvju slēdzene, Inese piegāja pie loga. Pēc dažām minūtēm pagalmā parādījās Jānis — ar abām somām rokās, atpogātu jaku, lietū. Viņš aizgāja līdz savai mašīnai, iemeta somas bagāžniekā un iesēdās. Taču prom nebrauca vēl ilgi. Vienkārši sēdēja, bet Inese no augšas redzēja, kā ūdens lāses izplūst pa stiklu.
Tikai pēc tam automašīna izkustējās.
Viņa skatījās pakaļ, līdz mašīna pazuda aiz pagrieziena, un pēkšņi pieķēra sevi pie savādas sajūtas. Tā nebija ne atvieglojuma sajūta, ne sāpes. Kaut kas pa vidu. It kā tu ļoti ilgi būtu nesusi smagu somu un beidzot nolikusi to zemē. Roka vēl atceras svaru, toties plecs jau ir brīvs.
Inese atgriezās virtuvē. Paskatījās uz tukšo nišu, uz vadiem, kas karājās no sienas, uz virtuves iekārtu, kura tagad izskatījās pamesta un aprauta. Tad paņēma telefonu un uzrakstīja servisa dienestam — lai atbrauc un kārtīgi noslēdz vadus, citādi līdz ugunsgrēkam tur nav tālu. Pēc tam viņa atvēra mapīti ar saglabātajiem katalogiem. Fasādes tiešām bija izvēlētas jau augustā — matēti pelēkzaļas, ar akmens faktūras noskaņu. Viņa uzrakstīja menedžerei: “Esmu gatava noformēt pasūtījumu.”
Bija skaidrs, kā dzīvot tālāk.
Par to, kas tajā pašā vakarā notika laukos, Inese uzzināja ne uzreiz — pa gabaliņam, no dažādiem avotiem. Vispirms piezvanīja pats Jānis. Bija jau vēls, ap desmitiem vakarā.
— Inese, — viņa balss skanēja dīvaini, tāda kā sastāvējusies un nogurusi, — te ir tāda lieta…
Viņa klusēja un gaidīja.
— Juris viņus neielaida. Andri ar mammu. Viņi atveda tehniku, bet Juris iznāca uz sliekšņa un pateica, ka neļaus neko izkraut. Un viss. Saka, mājā esot veca elektroinstalācija, par ugunsgrēku viņš neatbildēšot. Un vēl līgumā esot rakstīts, ka nekādu pārtaisīšanu bez viņa piekrišanas.
Iestājās pauze.
— Mamma man jau trešo reizi zvana, — Jānis piebilda. — Saka, ka tehnika stāv ārā lietū. Ledusskapis, cepeškrāsns…
— Jāni, — Inese mierīgi sacīja, — tās nav manas problēmas.
— Bet tā taču ir mūsu tehnika…
— Tā ir mana tehnika, — viņa izlaboja. — Es to pirku pirms kāzām. Un, ja vēlies zināt, jurists to apstiprinās.
Viņš kādu brīdi klusēja. Tad pajautāja pavisam klusi:
— Tu to speciāli noorganizēji?
— Es brīdināju cilvēku par iespējamu ugunsbīstamību, — Inese atbildēja. — Tam ir cits nosaukums.
Jānis vairs neatrada, ko sacīt. Kaut ko neskaidri nomurmināja atvadām un pārtrauca sarunu.
Sandra piezvanīja nākamajā rītā — pusastoņos, tieši tad, kad Inese vēl dzēra kafiju.
— Tu vispār saproti, ka mēs tavas dēļ visu nakti mocījāmies?! — viņa sāka bez jebkāda ievada. — Tehnika lietū stāvēja, Andris to stūma bagāžniekā, mašīnā, bet tā taču normāli nelien iekšā! Ledusskapi saskrāpēja! Kurš par to atbildēs?!
Inese iedzēra malku kafijas.
— Sandra, — viņa sacīja rāmi, — jūs ieradāties pie manis bez brīdinājuma. Jūs izvedāt tehniku no mana dzīvokļa. Tehniku, kuru es pirku pati, par savu naudu, vēl pirms apprecējos ar jūsu dēlu.
— Ai, nu beidz! Ja esi precējusies, tad viss ir kopīgs!
— Nē, — Inese atbildēja. — Ne viss. Ja jums interesē, jurists to izskaidros. Varu iedot numuru.
Vīramāte aiz sašutuma it kā aizrijās; klausulē kļuva dzirdama viņas smagā elpa.
— Tu… tu vispār saproti, kā uzvedies?! Es esmu māte! Es Jāņa labā tik daudz esmu izdarījusi, viena pati viņu izaudzināju, es…
— Es zinu, — Inese viņu pārtrauca. — Jūs viņu izaudzinājāt viena. Tas ir liels darbs, un es to nenoniecinu. Taču es jums neesmu neko parādā. Ne ledusskapi. Ne cepeškrāsni. Ne savu dzīvokli.
Un viņa nospieda sarunas beigšanas pogu.
Pēc tam Inese vēl ilgi sēdēja ar krūzi rokās un skatījās pa logu. Lietus naktī nebija mitējies — tas joprojām krita klusi un vienmērīgi, piespiežot pie zemes pēdējās lapas no pagalma kokiem. Rudens šogad bija atnācis pēkšņi, bez brīdinājuma, tāpat kā viss nepatīkamais.
Trešajā dienā Jānis atkal parādījās pie durvīm.