“Kas man žēl” — Inese atkārtoja auksti, stāvot, kamēr Sandra iekārtojas viņas virtuvē

Bezkaislīgā iejaukšanās šķiet nepieņemami pazemojoša.
Stāsti

— Kur tava sieva ir noslēpusies? Inese! Nāc ārā, nav ko tur sēdēt!

Sandra iegāzās priekšnamā tā, it kā šis dzīvoklis piederētu viņai. Ne zvana, ne brīdinājuma — tikai pie durvju koda lejā bija noskanējis signāls, un Jānis, īpaši nedomādams, nospieda atvēršanas pogu. Viņa jau vilka nost lietusmēteli, karināja to uz sveša pakaramā un ar saimniecisku skatienu nopētīja apkārtni, gluži kā atnākusi pieņemt paveiktus remontdarbus.

Aiz viņas iekšā iespraucās Andris — Jāņa jaunākais brālis, divdesmit četrus gadus vecs, ar nevienmērīgu bārdiņu un dubļainām kedām. Viņš tikai īsi pamāja Inesei un tūlīt ar acīm sāka meklēt virtuvi.

Inese stāvēja viesistabas durvīs un vēroja notiekošo ar sajūtu, kuru grūti nosaukt vienā vārdā. Tās nebija dusmas. Drīzāk kaut kas stindzinošs — kā auksts rudens gaiss, kas ieplūst pa aizmirstu, līdz galam neaizvērtu logu.

— Jānis teica, ka jūs remontu esot sākuši, — paziņoja Sandra, jau virzīdamās pa gaiteni virtuves virzienā. — Tad nu mēs tieši laikā atbraucām. Andrim ciemā jāiekārtojas, bet jums te tik un tā viss būs jauns. Nopirksiet vietā. Naudas jums netrūkst, badā taču nedzīvojat.

Viņa to pateica viegli, garāmejot, it kā runātu par pilnīgi pašsaprotamu lietu, un nozuda aiz virtuves durvīm.

Inese paskatījās uz vīru. Jānis stāvēja pie sienas ar vainīgu sejas izteiksmi — kā cilvēks, kurš jau sen visu izlēmis, tikai vēl nav atradis drosmi to pateikt skaļi.

— Jāni, — viņa klusi sacīja.

— Inese, nu mamma taču atbrauca, — viņš izpleta rokas. — Viņa neko ļaunu nedomā. Andris īrē māju, tur vispār nekā nav. Kas tev, žēl?

— Kas man žēl, — Inese atkārtoja. Ne kā jautājumu. Vienkārši atkārtoja viņa vārdus.

Tikmēr virtuvē Sandra jau komandēja skaļi un pārliecinoši, kā brigadiere būvlaukumā:

— Ledusskapi ņemsim. Skaties, kāds liels — Andrim tieši derēs. Un cepeškrāsni arī. Tā ir iebūvētā? Nekas, izņems. Un šo indukcijas virsmu arī, tagad jau visiem tādas ir.

Inese iegāja virtuvē. Iebūvētais Liebherr ledusskapis matēti atmirdzēja savā nišā. Bosch cepeškrāsns — vācu, pirkta pirms trim gadiem, kad viņa tikai bija ievākusies šajā dzīvoklī, — bija rūpīgi iemontēta virtuves iekārtā. Par visu šo tehniku Inese bija maksājusi pati. Vēl pirms kāzām. Tolaik Jāņa viņas dzīvē vēl nemaz nebija.

— Sandra, — viņa noteica mierīgā balsī, — tā ir iebūvējamā tehnika. To nevar vienkārši izraut ārā. Un mēs negrasījāmies to mainīt. Mēs mainām tikai skapīšu fasādes.

Vīramāte uzlūkoja viņu tā, it kā Inese būtu pateikusi kaut ko pavisam muļķīgu.

— Un tad? Nopirksiet jaunu iebūvējamo. Tev taču prēmijas esot pa pieciem tūkstošiem eiro, Jānis stāstīja. Dzīvojat labi, no jums gabals nenokritīs. Bet Andrim viss jāsāk no nulles, viņš tikko pārvācies.

Inese jau atvēra muti, lai atbildētu, taču Sandra pagriezās pret dēlu:

— Jāni, ko tu tur stāvi? Instrumenti ir? Palīdzi brālim, atnes skrūvgriežus.

Un pats briesmīgākais bija tas, ka Jānis patiešām aizgāja pēc skrūvgriežiem.

Pēc mirkļa viņš atgriezās ar instrumentiem, pietupās blakus Andrim, kurš jau lietišķi pētīja ledusskapja stiprinājumus, un sāka kaut ko klusi skaidrot. Acīmredzot rādīja, kā turas panelis un kur kas atskrūvējams.

Inese skatījās uz viņiem minūti. Tad vēl vienu. Pēc tam paņēma telefonu un aizgāja uz guļamistabu.

Durvis viņa nepiesita. Tikai pievēra. Klusi. Apsēdusies uz gultas malas, viņa palūkojās ārā pa logu. Aiz stikla šūpojās kaili zari, un debesis jau kopš rīta bija pelēkas — tādas, kādas mēdz būt tikai septembrī, bez neviena gaiša pleķa un bez mazākā siltuma solījuma. Pagalmā stāvēja kravas busiņš ar atvērtu bortu. Inese to bija pamanījusi jau tad, kad vēra vaļā dzīvokļa durvis.

Tātad viņi bija ieradušies ar transportu. Viss bija izplānots jau iepriekš.

Jānis to zināja.

Šī doma viņu neiesita kā zibens. Tā vienkārši nogūlās apziņā — smaga, vienmērīga, kā betona plāksne.

Inese kontaktos atrada vajadzīgo numuru un nospieda zvana pogu.

Viņas tēvs visu mūžu bija strādājis būvniecībā, pazina daudz cilvēku un prata sarunāt lietas. Viens no viņa senajiem paziņām — Juris — tieši izīrēja māju tajā pašā piepilsētas ciemā, uz kuru pārvācās Andris. Inese viņu pāris reižu bija satikusi tēva dzimšanas dienās: solīds, nerunīgs vīrs, kurš, šķiet, neko nedarīja nejauši.

Saruna ilga apmēram desmit minūtes. Inese runāja mierīgi un konkrēti. Paskaidroja, ka uz viņa izīrēto māju ved iebūvējamo sadzīves tehniku — jaudīgu, paredzētu noteiktai elektroinstalācijai. Ka vecākā lauku mājā tādas instalācijas, visticamāk, nav. Un ka runa nav tikai par naudu, bet arī par ugunsdrošību.

Juris klausījās, nepārtraucot viņu. Beigās pateica vienīgi:

— Sapratu. Paldies, ka brīdināji.

Inese nolika klausuli un uzreiz piezvanīja vēl vienam cilvēkam — juristam, ar kuru sadarbojās viņas restorāns.

Aiz sienas bija dzirdamas balsis. Sandra kaut ko skaidroja Andrim, Jānis pa brīdim nomurmināja atbildi. Tad nožvadzēja metāls, pēc tam viss kļuva klusāks.

Inese ārā negāja. Viņa vēl ilgi sēdēja guļamistabā — līdz aizcirtās ārdurvis, līdz kāpņu telpā apklusa soļi, līdz lejā ierūcās kravas busiņa motors.

Tikai tad viņa piecēlās, piegāja pie loga un noskatījās, kā busiņš izbrauc no pagalma. Lēni, ar piepūli — bija redzams, ka tas ir piekrauts.

Virtuvē vietā, kur vēl nesen atradās ledusskapis, tagad rēgojās tukša niša. No sienas ārā karājās vadi. Virtuves iekārta, kuru Inese reiz bija izvēlējusies tik rūpīgi, izskatījās kā mute ar izrautu zobu.

Jānis stāvēja virtuves vidū ar skrūvgriezi rokā un nekustīgi skatījās uz robu skapju rindā.

Vizmas Seta