Rudens izrādījās saspringts un pilns ar darbiem.
Restorānā nolēma pārstrādāt sezonas ēdienkarti, un Inese tajā iegrima līdz ausīm — domāja, mēģināja, mainīja proporcijas, sāka no jauna. Jauno desertu, tarti ar vīģēm un rikotu, šefpavārs pieņēma uzreiz, un jau pēc dažām dienām tā kļuva par vienu no biežāk pasūtītajiem ēdieniem. Inesei patika tieši šis brīdis — kad kaut kas, kas radies viņas galvā un rokās, aizceļo zālē pie svešiem cilvēkiem un viņi to novērtē. Tā bija vienkārša, tīra prieka sajūta, bez nekā lieka.
Kolēģi arī pamanīja, ka viņa kļuvusi mierīgāka. Kādu dienu viena no konditorēm, Ilze, pateica tieši:
— Agrāk tu reizēm maiņas vidū skatījies vienā punktā, it kā būtu kaut kur prom. Es domāju, ka esi pārgurusi. Bet laikam tu vienkārši domāji par kaut ko smagu.
Inese iesmējās. Ilzei bija taisnība.
Novembra beigās Sandra piezvanīja vēlreiz.
Ieraugot numuru, Inese mazliet samulsa. Viņa to nebija bloķējusi — vienkārši bija aizmirsusi. Tomēr zvanu pacēla.
Šoreiz Sandra runāja citādi. Bez ierastās uzstājības, bez pavēlošā toņa. Balss skanēja nogurusi, gandrīz lūdzoša, un tieši tas Inesi pārsteidza visvairāk.
— Inese, tu taču esi prātīga sieviete, — viņa sāka. — Nu kāpēc tā vajadzēja? Jānis pavisam pazūd, es viņu gandrīz neredzu. Varbūt jūs tomēr varētu mēģināt…
— Sandra, — Inese viņu mierīgi pārtrauca, — mēs esam izšķīrušies. Tas nav pārbaudījums un nav izrāde. Tas ir pieņemts lēmums.
— Bet viņš taču nav slikts cilvēks. Viņš vienkārši ir pārāk mīksts…
— Es zinu, ka viņš nav slikts, — Inese atbildēja. — Viņš ir labsirdīgs, maigs un pilnīgi neprot dzīvot tā, lai kāds cits nepieņemtu lēmumus viņa vietā. Jūs viņu tādu izaudzinājāt. Tā bija jūsu izvēle. Un sekas tagad ir jūsu un viņa.
Iestājās klusums. Garš, vairākas sekundes ilgs.
— Nu tad dzīvo viena, ja tik ļoti gribi, — Sandra beidzot izmeta jau ar veco intonāciju, ar to pašu dzēlīgumu, ko acīmredzot ilgi nespēja noturēt sevī.
— Dzīvoju labi, paldies, — Inese pavisam mierīgi piekrita.
Šoreiz viņa pati arī atvadījās. Pieklājīgi, bez asuma, bez durvju ciršanas un bez liekiem vārdiem. Vienkārši pateica: “Uz redzēšanos.” Un viss.
Pēc tam numuru nobloķēja. To vajadzēja izdarīt jau sen.
Decembris atnāca ar salu un tumsu, kas nolaidās pār pilsētu pārāk agri.
Tajā vakarā Inese mājās atgriezās vēlu — maiņa bija beigusies ap deviņiem. Viņa uzkāpa savā stāvā, atslēdza durvis un nospieda slēdzi. Priekšnams piepildījās ar gaismu, aiz tā pavērās virtuve — pelēcīgi zaļās skapīšu fasādes, jaunais apgaismojums zem augšējiem skapjiem, kuru viņa pēdējā brīdī bija palūgusi tomēr pievienot.
Viņa novilka apavus, pakāra mēteli un iegāja virtuvē. Uzlika vārīties tējkannu. No ledusskapja — sava, jaunā ledusskapja, kurš nekur un nekad vairs neaizceļos bez viņas piekrišanas — izņēma gabaliņu tās pašas bumbieru tartes, ko no rīta bija atstājusi sev vakaram.
Šķīvis nonāca uz galda. Krūzē ieplūda tēja.
Logs no iekšpuses bija aizsvīdis siltuma dēļ, un aiz tā izplūdušos plankumos mirdzēja kaimiņu māju gaismas — dzeltenas, oranžas, dzīvas.
Klusums bija tieši tāds, kāds mēdz būt tikai tad, kad tas nav tukšums, bet miers.
Inese paņēma dakšiņu un nodomāja, ka rīt jāaizbrauc pie tēva. Jāaizved viņam gabaliņš. Viņš taču gaida. Viņa bija apsolījusi.
Viss pārējais bija palicis aiz muguras.
Un tieši tā tam arī vajadzēja būt.
Pavasaris ieradās pēkšņi — marta vidū, bez jebkāda brīdinājuma. Vēl vakar pilsēta bija pelēka un drēgna, bet šorīt, iznākot no kāpņu telpas, Inese sajuta gaisā to īpašo smaržu — mitru asfaltu, kūstošu sniegu un kaut ko tikko dzimušu, ko iespējams sajust tikai pirmajās īstajās siltajās dienās.
Uz darbu viņa gāja kājām. Ne tāpēc, ka vajadzētu, bet tāpēc, ka gribējās.
Pa šiem mēnešiem dzīve pati no sevis bija nostājusies vietā. Bez cīņas, bez piepūles — gluži kā ūdens glāzē, ja to beidzot pārstāj kratīt. Restorānā jauno ēdienkarti uzņēma labi, bumbieru tarte pasūtījumu augšgalā noturējās līdz pat februārim. Inese jau bija izdomājusi pavasara desertu līniju — vieglu, ar citrusaugļiem un svaigiem garšaugiem — un kaut kā droši zināja, ka tā izdosies.
Par Jāni viņa dzirdēja reti. Runāja, ka viņš beidzot esot izvācies no drauga dzīvokļa un noīrējis normālu istabu. Ka ar māti tiekoties reizi nedēļā, ne biežāk. Ka, iespējams, sācis kaut ko mainīt — lēnām, nedroši, bet tomēr. Inese nezināja, cik daudz no tā ir patiesība, un nemaz īpaši necentās noskaidrot. Viņa dzīve tagad piederēja viņam pašam — atsevišķa, no viņas dzīves vairs neatkarīga.
Sandra bija apklususi. Par Andri klīda runas, ka viņš atradis darbu pilsētā un noīrējis istabu kopmītnēs. Lauku māju Juris bija izīrējis citiem cilvēkiem — klusam ģimenes pārim, kas, cik varēja spriest, līdzi neveda nekādu bez iepriekšējas vienošanās iegādātu iebūvējamo tehniku.
Inese par to domāja bez ļauna prieka. Vienkārši kā par kaut ko, kas bija beidzies un beidzot nosēdies.
Pie tēva viņa bija aizbraukusi iepriekšējā nedēļā — aizveda jaunu desertu. Viņi ilgi sēdēja pie galda un runāja reizē par visu un par neko. Tēvs izskatījās labi, jokoja, slavēja tarti un prasīja recepti, lai gan abi zināja, ka tāpat to neatcerēsies.
— Tu esi apmierināta? — viņš vakara beigās pajautāja.
Inese uz mirkli apdomājās. Godīgi, bez steigas.
— Jā, — viņa sacīja. — Esmu.
Un tā bija patiesība. Vienkārša, skaidra, bez piebildēm.
Pavasarīgā pilsēta ap viņu dūca — mašīnas, balsis, kaut kur pa mitrajām flīzēm klaudzēja papēži. Inese gāja uz priekšu un domāja par recepti, kas bija ienākusi prātā iepriekšējā naktī: citronu krēms ar baziliku. Neparasts salikums. Noteikti jāizmēģina.
Priekšā bija laba diena.
To viņa zināja pilnīgi droši.