— Tu taisies mani izlikt uz ielas?
— Nē, es tikai atgūstu savu māju. — Ilze sakrustoja plaukstas klēpī un runāja mierīgi, gandrīz bez balss pacelšanas. — Atslēgas varat paņemt rīt. Ja vajag — parīt. Bet es vairs negrasos savā dzīvoklī katru dienu klausīties, ka esmu nekam nederīga. Ar to pietiek.
— Andri! — Sandra asi pagriezās pret dēlu. — Tu dzirdi, kā viņa ar mani runā? Tu tiešām ļausi viņai tā izturēties pret savu māti?
Andris kādu brīdi neteica neko. Tad lēni, smagi pakratīja galvu.
— Mammu, pietiek. Ilzei ir taisnība. Tu nevari dzīvot šeit un vienlaikus dienu no dienas pazemot manu sievu. Esmu noguris. Man ir bail nākt mājās, jo jau iepriekš zinu — atkal būs skandāls. Es vairs nevaru stāvēt pa vidu starp jums. Un man ir apnicis pašam savs gļēvums.
Sandras seja savilkās.
— Tātad tu izvēlies viņu? Nevis mani? Savu miesīgo māti?
— Es izvēlos savu ģimeni. — Andris paskatījās uz Ilzi, un viņa skatienā pirmo reizi ilgu mēnešu laikā nebija izvairīšanās. — Un mieru. Es gribu pārnākt mājās, nebaidoties, kurā brīdī atkal viss uzsprāgs.
Sandra sagrāba papīrus tik strauji, ka tie nočaukstēja, un izgāja no virtuves. Istabas durvis aiz viņas aizcirtās ar tādu spēku, ka vitrīnas stikli iešķindējās.
Nākamajā rītā Sandra iznāca no istabas ar diviem koferiem. Seja viņai bija sastindzusi, acis — apsārtušas. Viņa pagāja Ilzei garām, pat nepaskatoties viņas virzienā, no galda paņēma jaunā dzīvokļa atslēgas un tikai pie ārdurvīm apstājās.
— Tu mani atņēmi manam dēlam. Viņš tev to nekad nepiedos.
Ilze pat nenovērsa skatienu no portatīvā datora ekrāna.
— Es viņam atdevu sievu. Un jums iedevu tieši to, ko pati tik ļoti prasījāt — patstāvību. Tagad varēsiet atrast īstu darbu, kā jūs man vienmēr ieteicāt. Lai veicas.
Durvis aizvērās ar dobju blīkšķi.
Klusums dzīvoklī uzgūlās nevis kā tukšums, bet kā atbrīvošanās. Ilze gandrīz fiziski sajuta, kā desmit mēnešus krātā spriedze lēnām noslīd no pleciem. Viņa piecēlās, atvēra logu, un istabā ieplūda vēss gaiss. Tas izklīdināja smacīgo, svešo klātbūtni, kas tik ilgi bija stāvējusi katrā kaktā.
Apmēram pēc stundas piezvanīja Andris.
— Viņa ir pie manis darbā. Raud, pārmet un prasa, lai pierunāju tevi pārdomāt.
— Un ko tu viņai pateici?
— Ka viņai pienācis laiks iemācīties dzīvot pašai. Ka es vairs nevaru mētāties starp jums abām. — Viņš apklusa, un tad piebilda klusāk: — Un ka tev bija taisnība.
Ilze aizvēra acis. No krūtīm izlauzās ilga, nogurusi nopūta.
— Paldies.
— Nē. Man tev jāsaka paldies par to, ka neaizgāji jau agrāk. Es biju gļēvs, Ilze. Veselus desmit mēnešus.
— Bet tagad tu tāds vairs neesi. Un tas ir galvenais.
Pēc trim nedēļām Andris ienāca dzīvoklī ar neparasti dzīvu smaidu sejā.
— Mamma atradusi darbu.
Ilze pacēla acis no ekrāna.
— Ātri gan.
— Veikalā, kas ir vistuvāk viņas mājai. Par pārdevēju. — Viņš nometa jaku uz krēsla atzveltnes un apsēdās pie galda. — Zini, ko viņa pateica? Ka tas esot tikai uz laiku. Drīz atradīšot normālu darbu, nevis kaut ko tādu.
Ilze viegli pacēla uzacis.
— Normāls darbs, kur cilvēki raujas vaiga sviedros. Viņas pašas vārdi.
— Jā. Bet, kad viņai pašai sešos no rīta jāceļas un jāstāv pie kases, tas, protams, neskaitās. — Andris nogrozīja galvu. — Viņa joprojām neko nav sapratusi.
— Sapratīs. Kad nogurs komandēt citus.
Andris piegāja klāt un apņēma Ilzi no mugurpuses, piespiežot pieri pie viņas matiem.
— Priekšnieks šodien teica, ka nākamnedēļ mani paaugstinās. Arī alga būs krietni lielāka.
— Andri, tas taču ir lieliski!
— Es viņam pateicu, ka pat pēc paaugstinājuma droši vien pelnīšu mazāk nekā mana sieva. — Viņš pasmaidīja vēl platāk. — Un ka mani tas pilnīgi netraucē.