Tev vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi.
Ilze iesmējās. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem — pa īstam, brīvi, bez tā smaguma, kas agrāk spieda krūtīs.
— Tu esi iemācījies.
— Man bija laba skolotāja. — Andris noskūpstīja viņai deniņus. — Piedod, ka man tam vajadzēja tik ilgu laiku.
— Galvenais, ka tu tomēr nonāci līdz tam.
Pēc mēneša piezvanīja Sandra. Balss viņai skanēja sausi un saspringti.
— Es gribētu atnākt. Parunāt. Ar jums abiem.
Ilze paskatījās uz Andri. Viņš tikai paraustīja plecus, it kā sacīdams: lēmums ir tavās rokās.
— Nāciet sestdien. Sešos.
Sandra ieradās tieši laikā. Nevis mājas halātā, bet vienkāršā, atturīgā blūzē. Rokās viņai bija maisiņš ar augļiem. Viņa apsēdās pretī Ilzei un kādu brīdi klusēja, skatienu nodūrusi šķīvī.
— Kā jums darbā? — Andris pajautāja.
— Grūti. — Sandra cieši saknieba lūpas. — Vakaros kājas sāp tā, ka nevaru paiet. Pircēji rupji. Alga smieklīga.
— Toties godīgs darbs, — Ilze mierīgi iedzēra ūdens malku. — Tur cilvēki strādā vaiga sviedros. Atceraties?
Sandra sarāvās, it kā viņai būtu iesists pa seju. Vaigi kļuva sārti.
— Es neatnācu tāpēc.
— Tad kāpēc?
— Lai pateiktu, ka tev bija taisnība. — Sandra beidzot pacēla acis. — Desmit mēnešus sēdēju jums uz kakla, neko nedarīju un vēl mācīju, kā jums jādzīvo. Man likās, ka man ir tādas tiesības, jo esmu Andra māte. Bet izrādījās, ka nekādu tiesību man nebija. Ne dzīvoklis bija mūsu kopīgs, ne nauda tikai viņa, un patiesībā es te biju lieka.
— Ne lieka, — Ilze pakratīja galvu. — Vienkārši viešņa. Tikai viešņa, kura bija iedomājusies sevi par saimnieci.
— Jā. Viešņa. — Sandra apklusa. — Tagad es zinu, kā tas ir — dzīvot par cita naudu un katru dienu klausīties, ka tu neko neesi vērta. Mans priekšnieks man to atgādina gandrīz ik dienu. Un tagad es saprotu, ko toreiz juti tu.
Andris uzlika plaukstas mātei uz pleciem. Šoreiz viņa neatvirzījās.
— Es nelūgšu piedošanu, — Sandra turpināja. — Nezinu, vai man vispār ir tiesības to prasīt. Bet es sapratu. Šīs ir tavas mājas, Ilze. Andris izvēlējās tevi, un tā tam arī jābūt. Un vēl es sapratu, ka biju briesmīga vīramāte.
Ilze klusēja. Tad viņa piecēlās, pienāca tuvāk un uzlika roku Sandrai uz pleca.
— Es neturu ļaunu prātu. Bet robežas paliks. Jūs varat nākt ciemos, varat zvanīt. Taču noteikt, kā man dzīvot, jūs vairs nevarēsiet. Vienojāmies?
Sandra strauji pamāja.
— Vienojāmies.
Kad viņa bija aizgājusi, Andris pievilka Ilzi sev klāt un vēl ilgi neatlaida.
— Es nebiju domājis, ka viņa spēs atzīt savu kļūdu.
— Cilvēki mainās, kad viņiem vairs nav, kur atkāpties. — Ilze atbalstījās pret viņa plecu. — Tava mamma bija pieradusi komandēt, jo visi to viņai ļāva. Kad es novilku robežu, viņai nācās paskatīties patiesībai acīs. Un viņa to izturēja.
— Tu tagad viņu aizstāvi?
— Nē. Es tikai neredzu jēgu turēties pie aizvainojuma, ja cilvēks tiešām ir mainījies. — Ilze viegli pasmaidīja. — Man tagad ir savas mājas, sava dzīve un vīrs, kurš nostājās man blakus. Tas ir pats svarīgākais.
Viņi sēdēja pie loga. Aiz stikla pilsēta dzīvoja tālāk savā ierastajā ritmā, bet viņu dzīvoklī valdīja klusums.