Vīramāte pacēla balsi uz Ilzi, it kā būtu aizmirsusi, ka pati dzīvo vedeklas dzīvoklī. Taču Ilzei pārsteigums jau bija sagatavots.
— Atkal blenz tajā datorā! Normālas sievietes iet uz darbu, bet tu sēdi mājās un tēlo aizņemtu. Andris raujas vaiga sviedros, lai tevi uzturētu, bet tu tikai spēlītes spēlē!
Sandra izsoļoja cauri virtuvei tik nikni, ka skapīšu durtiņas viegli nodrebēja. Ilze pat nepacēla skatienu no ekrāna. Ceturkšņa atskaite bija jānodod līdz pusdienlaikam, bet vīramāte tajā rītā jau trešo reizi sāka vienu un to pašu dziesmu.
Desmit mēneši. Veseli desmit mēneši šīs nebeidzamās elles, kurā Ilzei nācās klausīties, ka viņa esot liekēde.
— Sandra, man jāstrādā.
— Jāstrādā? — vīramāte apgriezās pret viņu, rokas iespiedusi sānos. — Paklikšķini pa taustiņiem, un tā uzreiz skaitās strādāšana? Mans Andris līdz vakaram mokās pārdošanā, bet ko dari tu? Dienu nosēdi, un viss? Kauna tev nav! Piesūkusies manam dēlam kā dēle!
Ilze nolika pildspalvu uz galda. Tad nesteidzīgi aizvēra portatīvo datoru.
— Sandra, jūs tiešām tā domājat?
— Protams! Es taču neesmu akla. Redzu, ar ko tu te visu dienu nodarbojies. Skaties pa logu, runā pa telefonu. Bet Andris strādā par jums abiem.
— Skaidrs. — Ilze piecēlās. — Tad parunāsim par to vakarā. Andra klātbūtnē. Ja reiz jums tik ļoti rūp, kurš uz kura rēķina dzīvo.
Viņas balsī bija kaut kas tāds, kas Sandru uz brīdi apklusināja. Tiesa, ne uz ilgu laiku.
Andris mājās pārnāca pusastoņos. Abas sievietes jau sēdēja pie virtuves galda. Starp viņām gulēja mape.
— Kas te notiek? — viņš piesardzīgi ienāca virtuvē.
— Apsēdies, — Ilze norādīja uz krēslu. — Tava mamma uzskata, ka es dzīvoju uz tava rēķina. Ka mans darbs ir tikai izklaide un ka ģimeni uzturi tu viens pats. Vai es pareizi atkārtoju, Sandra?
Sandra pamāja. Seja viņai bija saspringta, lūpas cieši sakniebtas.
— Mamm, mēs taču jau…
— Andri, nepārtrauc mani. — Ilze atvēra mapi. — Es piekrītu tavai mātei vienā jautājumā. Tiem, kuri dzīvo svešā īpašumā uz citu rēķina, patiešām vajadzētu izvākties.
Viņa nolika uz galda īpašuma apliecinošos dokumentus.
— Redzat datumu, Sandra? Šo dzīvokli es nopirku četrus gadus pirms kāzām. Par savu naudu. Andris tajā nav ieguldījis ne centa, jo tas ir mans īpašums. Viņš pēc mūsu vienošanās sedz daļu komunālo maksājumu. Savukārt jūs šeit dzīvojat bez maksas jau desmit mēnešus un vēl atļaujaties man mācīt, kā man jāuzvedas pašas mājās.
Sandra strauji paķēra papīrus. Pārskrēja tiem ar acīm un kļuva bāla.
— Tas… Andri, tu zināji?
— Protams. Es tev no paša sākuma teicu, ka dzīvoklis pieder Ilzei. Tu vienkārši neklausījies.
— Bet tu taču strādā…
— Strādāju. Un pelnu pietiekami labi. — Andris noguris paberzēja deguna sakni. — Taču Ilze nopelna divreiz vairāk nekā es. Viņai ir klienti, ar kuriem viņa sadarbojas jau gadiem. Tas, ka viņa strādā no mājām, nenozīmē, ka viņa neko nedara.
Ilze izņēma no mapes vēl vienu dokumentu.
— Īres līgums. Vienistabas dzīvoklis kaimiņu kvartālā. Es samaksāju par trim mēnešiem uz priekšu un iemaksāju arī drošības naudu. Tas ir jums, Sandra. Uzskatiet to par atvadu dāvanu par šiem desmit pazemojumu mēnešiem.
Virtuvē iestājās klusums. Sandra nekustīgi sēdēja un, pat nepamirkšķinot, skatījās uz dokumentiem.