— Viss kārtībā, — Anna klusi atbildēja un pavadīja viņu līdz durvīm.
Apmēram pēc mēneša Anna lielveikalā nejauši uzskrēja Andrim. Viņš izskatījās pavisam citāds nekā agrāk — novājējis, bāls, ar nogurušu skatienu.
— Anna! — viņš it kā patiesi nopriecājās. — Kā tev klājas?
— Dzīvoju, — viņa mierīgi atteica. — Un tev?
— Kā lai saka… — Andris neveikli pavicināja roku. — Sandra aizgāja. Viņai apnika mani meli un mana skopulība.
Anna neko neteica. Tikai skatījās uz viņu, gaidot, vai viņš turpinās.
— Zini, toreiz… kad mēs ar Ilzi ieradāmies pie jums, mēs tiešām uzvedāmies pretīgi. Kā pēdējie cūkas. Tagad es to saprotu.
— Gadās arī tā, — Anna noteica bez pārmetuma, bet arī bez siltuma balsī.
— Vai Jāni pēdējā laikā esi redzējusi?
— Nē. Un nemaz nevēlos redzēt.
— Pareizi dari, — Andris nopūtās. — Viņš ir galīgi nogājis no sliedēm. Darbu pazaudēja, sāka dzert. Tā jaunā dāmīte, tiklīdz nauda beidzās, pazuda kā nebijusi. Tagad viņš sēž mātei uz kakla.
Anna tikai pamāja. Viņā nepamodās ne līdzjūtība, ne nožēla.
— Man jāiet, — viņa pagriezās uz izejas pusi.
— Anna! — Andris viņu pasauca pakaļ. — Tu pareizi izdarīji, ka aizgāji. Godīgi. Ļoti pareizi.
Pamazām Annas dzīve iegāja jaunās sliedēs. Darbā viņu paaugstināja amatā, viņa pierakstījās franču valodas kursos, sāka biežāk iet uz teātri. Visas tās lietas, ko gadiem bija atlikusi malā, dzīvojot līdzās Jānim, tagad beidzot kļuva iespējamas.
Kādu vakaru, atgriežoties mājās, Anna pie nama pamanīja pazīstamu stāvu. Tas bija Jānis. Salīcis, izkāmējis, ar ataugušu bārdu un saburzītām drēbēm.
— Anna… — viņš steidzās viņai pretī. — Anniņ, piedod man!
— Ej prom, Jāni.
— Es visu sapratu! Es biju muļķis! Lūdzu, piedod!
— Jāni, ir par vēlu. Ej prom.
— Bet es taču tevi mīlu!
Anna apstājās un lēni nopētīja viņu no galvas līdz kājām.
— Nē, Jāni. Tu mīli tikai sevi. Un tagad meklē cilvēku, kurš atkal tevi apkalpos un pacietīs. Es tāda vairs nebūšu.
— Dod man vēl vienu iespēju!
— Es tev devu simts iespējas. Tu izšķiedi tās visas. Pazūdi.
Jānis mēģināja satvert viņu aiz rokas, taču Anna asi atrāvās.
— Neuzdrošinies man pieskarties. Citādi tūlīt izsaukšu policiju.
— Tu esi cietsirdīga! — Jānis iekliedzās. — Tev nav sirds! Tevis dēļ es visu pazaudēju!
— Ne manis dēļ, — Anna atbildēja pārsteidzoši mierīgi. — Sevis dēļ. Savas alkatības, egoisma un nicinājuma pret citiem cilvēkiem dēļ. Tu saņēmi tieši to, ko pats biji nopelnījis.
Viņa pagāja viņam garām un iegāja kāpņutelpā. Jānis palika ārā, pirmajās lietus lāsēs, viens pats.
Pēc gada Anna iepazinās ar Juri — kolēģi no blakus nodaļas. Viņš bija uzmanīgs, izturējās pret viņu ar cieņu un nekad neprasīja neiespējamo.
Kad viņi apprecējās, uz kāzām ieradās pat Ilze. Viņa patiesi priecājās par Annas laimi. Savukārt Andris atsūtīja apsveikuma kartīti no pilsētas, uz kuru bija pārcēlies pēc šķiršanās.
Par Jāni Anna vairs neko nedzirdēja. Runāja, ka viņš kaut kur mēģinājis strādāt, taču nekur ilgi nenoturējies. Viņa alkatība, augstprātība un necieņa pret cilvēkiem visur ātri vien nāca gaismā.
Dažreiz, sēžot sava jaunā mājokļa siltajā viesistabā, Anna atcerējās to dienu, kad Jānis bija pavēlējis viņai pabarot radiniekus no tukšiem skapjiem. Tieši tajā brīdī viņas dzīve pagriezās citā virzienā. Tā bija diena, kad viņa atteicās no pazemojuma un necieņas. Diena, kad viņa izvēlējās pati sevi.
— Par ko tu aizdomājies? — Juris apsēdās viņai blakus un apskāva.
— Tāpat vien. Par dzīvi, — Anna pasmaidīja.
— Pasūtām picu? Vai tomēr kaut ko pagatavosim?
— Gatavosim. Kopā.
— Tad kopā, — Juris noskūpstīja viņu galvvidū.
Anna piekļāvās viņam tuvāk. Viņas dzīve beidzot bija nostājusies pareizajā vietā. Bet kaut kur tālu, pagātnes tumšajā stūrī, bija palicis cilvēks, kurš tā arī nesaprata vienkāršu patiesību: cieņu un mīlestību nevar pieprasīt ar pavēlēm — tās ir jānopelna.