— Mēs taču tikko atbraucām! — viņa sašutumā iesaucās.
— Es teicu — mājās! — Jānis piecēlās tik strauji, ka krēsls aiz viņa nočīkstēja. — Vācieties prom no mana dzīvokļa!
Anna pie mātes nodzīvoja trīs dienas. Pa šo laiku Jānis viņai zvanīja neskaitāmas reizes, sūtīja ziņas vienu pēc otras un pat ieradās pie sievasmātes durvīm, taču Maija viņu iekšā nelaida.
— Anna tevi redzēt negrib, — viņa pateica, neatverot durvis. — Ej mājās, Jāni.
Ceturtajā dienā Anna nolēma atgriezties dzīvoklī, lai savāktu savas mantas. Viņa bija pārliecināta, ka Jānis būs darbā, tomēr, ienākusi, ieraudzīja viņu sēžam virtuvē.
— Anna! — viņš uzlēca kājās. — Tu atgriezies!
— Esmu atnākusi pēc savām lietām, — viņa atbildēja vēsi.
Anna iegāja guļamistabā un sāka likt drēbes somā. Jānis nostājās durvīs, atspiedies pret aplodu, un klusējot viņu vēroja.
— Anna, mums vajag parunāt…
— Par ko tieši? — viņa nepagriezās. — Par to, kā tu mani pazemoji savu radinieku priekšā? Vai par to, ka tu izšķied naudu, bet man pēc tam no nekā jāizdomā, ko likt galdā?
— Es visu sapratu. Tiešām sapratu. Es kļūdījos.
Anna apstājās un paskatījās uz viņu.
— “Kļūdījos”? Jāni, tu kļūdies nepārtraukti. Tā nav viena neveiksme. Tas ir tavs dzīvesveids.
— Es mainīšos!
— Nē, — Anna lēni pakratīja galvu. — Tu to solīji arī tad, kad ledusskapja vietā nopirki televizoru. Solīji, kad prēmiju nodzēri ar draugiem. Un pēc tam atkal, kad…
— Pietiek! — Jānis ar dūri uzsita pa durvju stenderi. — Cik ilgi tu vēl man to bāzīsi acīs?!
— Tik ilgi, kamēr šī pagātne nepārvēršas par tagadni, Jāni. Bet tā vairs nepārvērtīsies. Tā bija mūsu dzīve. Pareizāk sakot — tas, kas no tās bija palicis.
Anna aizvilka somai rāvējslēdzēju un devās uz priekšnamu. Pie sliekšņa viņa vēl uz brīdi apstājās.
— Starp citu, tavs brālis Andris vakar man piezvanīja. Atvainojās. Teica, ka man bijusi taisnība. Un vēl pastāstīja kaut ko interesantu.
— Ko? — Jānis saspringa.
— Ka pirms mēneša tu no viņa aizņēmies simt eiro. Un iztērēji tos kaut kādās spēļu mantās. Bet man teici, ka alga kavējas.
Jānis kļuva bāls.
— Tas… tas nebija tā…
— Tam vairs nav nozīmes, Jāni. Dzīvo, kā gribi. Tikai bez manis.
Anna klusi aizvēra durvis aiz sevis.
Pagāja divi mēneši. Viņa noīrēja nelielu vienistabas dzīvoklīti netālu no darba. Šķiršanās process jau bija sācies, un Jānis tam nepretojās — it kā arī pats būtu sapratis, ka atpakaļceļa vairs nav.
Taču kādā vakarā pie viņas durvīm negaidīti parādījās Ilze.
— Drīkstu ienākt? — viņa nedroši pajautāja, stāvot uz sliekšņa.
Anna pakāpās malā.
— Tēju dzersi? — viņa pieklājīgi vaicāja.
— Dzeršu, — Ilze apsēdās virtuvē. — Anna, es atnācu atvainoties.
Anna pārsteigta pacēla uzacis.
— Par ko?
— Par visu. Par to, ka līdu jūsu dzīvē. Par to, ka kūdīju Jāni pret tevi. Par to, ka uzvedos kā pēdējā nejauce.
— Kas ar tevi noticis, Ilze? No kurienes pēkšņi tāda atklātība?
Ilze nolaida skatienu.
— Māris uzzināja par Tomu. Nezinu, kā, bet uzzināja. Viņš iesniedza šķiršanās pieteikumu. Un zini, ko man pateica?
— Ko?
— Ka esmu saņēmusi to, ko pelnījusi. Ka nevar izjaukt svešu ģimeni un uz tā pamata būvēt savu laimi.
Anna klusējot ielēja tēju.
— Un vēl, — Ilze turpināja, nervozi savijot pirkstus. — Jānis tagad dzīvo ar kaut kādu jauniņu meiču. Par gadiem desmit jaunāku. Viņa viņu izsūc līdz pēdējam centam. Viņš pat mašīnu pārdeva, lai nopirktu viņai kažoku.
— Man viņa nav žēl, — Anna mierīgi sacīja.
— Pareizi dari. Viņš pats izvēlējās savu ceļu. Tāpat kā es savējo.
Dažas minūtes abas sēdēja klusumā. Tad Ilze piecēlās.
— Paldies, ka uzklausīji. Un vēlreiz — piedod.