No viesistabas tūlīt pat izskrēja Ilze, acīmredzot sadzirdējusi kliedzienu.
— Kas te vispār notiek? — viņa pārmetoši paskatījās uz Annu, tad pievērsās Jānim. — Jāni, tu savu sievu vairs nemaz nevari savaldīt?
Anna lēni pagrieza galvu viņas virzienā.
— Pasaki vēl kaut vārdu, Ilze, un es Māritim pastāstīšu par tavām “nejaušajām tikšanās reizēm” ar Tomu no blakus mājas.
Ilzei seja acumirklī kļuva bāla. Viņa atkāpās soli atpakaļ.
— Tu…
— Es zinu daudz vairāk, nekā tev gribētos, — Anna mierīgi noteica, paķēra savu somu un devās uz priekšnamu. — Un tagad atvainojiet, man pietiek.
— Kur tu taisies? — Jānis nostājās viņai ceļā.
— Pie mammas. Tur vismaz neviens negaida, ka es no tukša gaisa uzburšu vakariņas veselam radu baram.
— Ja tagad aiziesi, atpakaļ vari nemaz nenākt! — Jānis nobļāvās.
Anna apstājās. Tad ļoti lēni pagriezās pret viņu.
— Zini, Jāni? Tas ir labākais piedāvājums, ko es no tevis esmu dzirdējusi pēdējā gada laikā.
Mamma viņu uzņēma bez liekiem jautājumiem. Maija tikai cieši apskāva meitu, ievilka viņu mazajā virtuvē un apsēdināja pie galda.
— Stāsti, — viņa īsi sacīja, lejot krūzēs tēju.
Anna izstāstīja visu: tukšos skapjus, nekaunīgos ciemiņus, Jāņa prasības un viņa mūžīgo pārliecību, ka sievai kaut kā jāizgrozās.
— Un tu tiešām aizgāji? — mamma apstiprinoši pamāja. — Pareizi izdarīji. Cik ilgi vēl tu būtu vilkusi to nelietderīgo cilvēku uz saviem pleciem?
— Mammu, es taču viņu mīlēju…
— Mīlēji, — Maija klusi uzsvēra pagātnes formu. — Mīlestība bez cieņas ilgi neizdzīvo.
Tieši tajā brīdī Annas telefons sāka zvanīt. Ekrānā mirgoja Jāņa vārds. Viņa klusējot noraidīja zvanu.
— Necel, — mamma mierīgi ieteica. — Lai pats tiek galā ar savu mazo ģimenes teātri.
Telefons vēl vairākas reizes neatlaidīgi iedzvanījās. Pēc tam sāka birt ziņas. Anna neatvēra nevienu.
— Zini, — Maija pielēja viņai vēl tēju, — es tev nekad to neteicu, bet Jānis man nepatika jau pašā sākumā. Viņš pārāk daudz vietas aizņēma pats sev un citiem neatstāja gandrīz neko.
— Kāpēc tu klusēji?
— Vai tu būtu mani dzirdējusi? Iemīlējušies cilvēki reti klausās saprāta balsī.
Anna skumji pasmaidīja. Mammai bija taisnība.
Tikmēr Annas un Jāņa dzīvoklī risinājās īsta izrāde. Andris soļoja pa istabu šurpu turpu un nespēja nomierināties.
— Tu redzēji? Tu vispār redzēji, kāda viņa ir? Pat viesus ar vakariņām nespēj pacienāt!
— Andri, beidz vienreiz, — Jānis nervozi skraidīja no virtuves uz viesistabu un atpakaļ, izmisīgi mēģinādams atrast kaut ko ēdamu.
— Es jau sen teicu, ka viņa tev neder, — piebilda Ilze. — Atceries? Es uzreiz sacīju: tā Anna nav tev piemērota.
— PIETIEK! — Jānis uzrūca. — Ja jūs abi esat tik gudri, tad ejiet uz viesnīcu!
— Uz viesnīcu? — Andris pārsteigumā iepleta acis. — Tu savu miesīgo brāli sūti uz viesnīcu? Es speciāli atbraucu pie tevis, domāju, ka pasēdēsim kā ģimene, normāli pavadīsim vakaru…
— Kā ģimene, — Jānis rūgti pasmīnēja, atverot tukšo ledusskapi. — Te nav nekā, izņemot kečupu un vienu jogurtu, kam termiņš jau sen beidzies.
— Tā visa ir tavas Annas vaina, — Ilze smagi nosēdās uz dīvāna. — Kārtīgai sievai mājās vienmēr ir kaut kas rezervē.
— Kārtīgai sievai parasti ir arī kārtīgs vīrs, — Jānim pēkšņi izspruka, pirms viņš pats paguva apdomāt teikto.
Brālis un māsa apstulbuši saskatījās.
— Tu tagad… viņu aizstāvi? — Andris neticīgi pārjautāja. — Viņa tevi pameta, aizskrēja pie mammas, bet tu vēl viņu aizstāvi?
Jānis smagi noslīga uz krēsla. Tikai tagad viņam pa īstam sāka pielēkt, kas bija noticis. Anna bija aizgājusi. Vienkārši paņēmusi somu un aizgājusi. Un pats briesmīgākais — viņš saprata, ka viņai bija taisnība.
Viņš pacēla galvu un noguris paskatījās uz abiem radiniekiem.
— Ziniet ko? Brauciet mājās. Man vajag padomāt.
— Mājās?! — Ilze sašutusi iepleta acis.