— Tātad tu gribi, lai es baroju tavus radiniekus? — sieva apstulbusi noprasīja, uzmetot skatienu tukšajiem virtuves skapīšu plauktiem.
— Tu nopietni gaidi, ka es tagad pabarošu tavus radus? — Anna neticīgi paskatījās uz vīru un tad vēlreiz uz pilnīgi tukšo skapi. — Jāni, vai tu pats redzi, ka te NAV NEKĀ?
Jānis stāvēja virtuves durvīs, sakrustojis rokas uz krūtīm. Aiz viņa neveikli mīņājās brālis Andris un māsa Ilze.
— Anna, nevajag taisīt teātri. Aizej uz veikalu un nopērc kaut ko. Mums ir ciemiņi.
— Ciemiņi? — Anna lēni aizvēra skapīša durtiņas. — Tavi radinieki ierodas bez brīdinājuma, tu visu algu esi notriecis savām spēlītēm, un tagad no manis prasi, lai es ēdienu izburšu no tukša gaisa?
Andris pabīdīja brāli malā un ienāca virtuvē. Viņa apaļā seja spīdēja no sviedriem, lai gan ārā nemaz nebija karsts.
— Anna, nu beidz taču! Mēs taču neesam sveši cilvēki. Vai tiešām tik grūti kaut ko uztaisīt? — viņš smagi nolaidās uz ķeblīša, kas zem viņa žēli iečīkstējās.
Arī Ilze iespraucās virtuvē un ar nicīgu skatienu pārslīdēja pāri pieticīgajai iekārtai.
— Jānis stāstīja, ka tu esot lieliska saimniece, — viņa piezīmēja, ar pirkstu pārvelkot pa darba virsmu. — Tiesa, spriežot pēc skapīšiem…
— Pietiek! — Anna pacēla roku. — Pirmkārt, Jānis ļoti labi zināja, ka mums nav naudas. Otrkārt, viņš zināja arī to, ka mājās nav pārtikas. Treškārt, viņš man nepateica, ka jūs vispār brauksiet.
— Un kas par to? — Jānis paraustīja plecus. — Aizņemies no kaimiņiem.
Trīs laulības gadu laikā Anna tieši tajā mirklī sāka pa īstam saprast, ar kādu cilvēku ir sasaistījusi savu dzīvi.
— No kaimiņiem? Jāni, vai tu esi aizmirsis, ka Bērziņu pārim mēs joprojām esam parādā divdesmit eiro? Un Inesei vēl desmit?
— Tu kā vienmēr visu pārspīlē, — Jānis atmeta ar roku. — Andri, Ilze, pagaidiet viesistabā. Es tūlīt visu nokārtošu.
Kad radinieki, neapmierināti bubinādami, izgāja no virtuves, Jānis pienāca sievai pavisam tuvu.
— Anna, neliec man kaunēties. Viņi atbraukuši no citas pilsētas. Ko viņi par mani padomās?
— Bet ko tu domāji par mani, kad pēdējo naudu iztērēji jaunai konsolei? — Anna atkāpās soli atpakaļ. — Jāni, man makā ir palikuši divi eiro. Tie ir visi līdzekļi līdz tavai nākamajai algai.
— Nopērc makaronus un cīsiņus. Izdomā kaut ko.
— Nē.
Jānis apstulbis samirkšķināja acis.
— Kā tas ir — “nē”?
— Tas nozīmē, ka es netaisos pazemoties tavu radinieku priekšā un izlikties, ka viss ir kārtībā. Ja tu gribi viņus pabarot, tad dari to PATS.
Tajā brīdī virtuves durvīs atkal parādījās Andris.
— Brāl, mēs esam izsalkuši. Ceļš bija garš.
— Andri, tūlīt… vēl tikai minūti, — Jānis nervozi pārbrauca ar plaukstu pār matiem.
— Anna negrib gatavot? — Andris pasmīnēja. — Smuku sieviņu esi dabūjis. Mana Sandra nekad tā neuzvestos.
— Tava Sandra, — Anna auksti noteica, — no tevis saņem naudu mājsaimniecībai. Es no Jāņa saņemu tikai solījumus.
Andris pietvīka, pagriezās un aizbrāzās prom, nikni aizcērtot durvis.
— Nu, esi apmierināta? — Jānis nošņāca. — Tu mani pazemoji mana brāļa priekšā!
— Es? — Anna īsi iesmējās. — Jāni, tu pats sevi pazemo katru dienu. Katru reizi, kad pārtikas vietā pārnes mājās kārtējo nevajadzīgo krāmu. Katru reizi, kad soli un neko neizdari. Katru reizi, kad melo man — un arī pats sev.
— KLUSĒ! — Jānis iekliedzās tik skaļi, ka viesistabā to noteikti sadzirdēja arī Ilze.