notika tieši tas, ko Anna bija paredzējusi, lai gan pat tam viņa nebija līdz galam gatava.
Vakarā, kad viņa beidzot novilka augstpapēžu kurpes un ar atvieglojuma nopūtu ieslīga dīvānā, no virtuves atskanēja savāds, uzspēlēti oficiāls paklepojiens. Annai ar to pietika, lai saprastu: Ilze grasās sarīkot kārtējo “ģimenes apspriedi”.
Un viņa nekļūdījās. Ieejot virtuvē, Anna ieraudzīja Jāni un viņa māti sēžam pie galda. Viņiem priekšā bija rūtiņu lapa, pildspalva un pat tējas krūze, kas tur kūpēja drīzāk dekorācijas pēc. Viss izskatījās tik svinīgi, it kā viņi tūlīt grasītos pieņemt valsts budžetu.
— Anna, apsēdies, — Ilze paziņoja ar tādu toni, it kā sāktos svarīga sēde. — Mēs ar Jāni visu esam pārrunājuši.
— Jā, — vīrs nopietni pamāja. — Ir pienācis brīdis pieņemt lēmumu.
Anna viegli pasmaidīja un apsēdās viņiem pretī.
— Nu, tagad man patiešām kļūst interesanti. Ko tad jūs esat izlēmuši?
Jānis grozīja pildspalvu starp pirkstiem un skatījās uz viņu ar cilvēka skatienu, kurš sevi uzskata par lielu stratēģi.
— Mēs sapratām, ka naudai tiešām jāatrodas drošā vietā. Taču ar to vajadzētu rīkoties kopīgi. Kopā ar tevi. Pusi no tavas algas novirzām mājas vajadzībām, bet otra puse paliek tev personīgajiem izdevumiem.
— Ļoti skaista shēma, — Anna mierīgi pamāja. — Tikai viens sīkums man nav skaidrs. Tā ir “mana alga” vai tomēr “mūsu alga”?
— Nu kā tad citādi, — tūlīt iejaucās Ilze. — Ģimenē viss ir kopīgs.
— Tātad mana alga ir kopīga, bet jūsu tukšie konti ir privāta lieta? — Anna precizēja, nepaceļot balsi.
— Tu atkal ņirgājies, — Ilze aizvainoti savilka lūpas. — Mēs tikai gribam, lai viss būtu taisnīgi!
— Taisnīgi? — Anna piecēlās un nolika plaukstas uz galda virsmas. — Labi. Tad darām taisnīgi.
Viņa atvēra somu, izņēma trīs izdrukātas lapas un katram nolika vienu priekšā.
— Te ir pārskats par pēdējo sešu mēnešu tēriņiem. Visi maksājumi ar kartēm. Mani tēriņi… un jūsu arī. Apskatīsimies kopā.
Jānis sarauca pieri.
— Tu tagad par grāmatvedi esi kļuvusi?
— Nē, — Anna asi atteica. — Es esmu tā muļķe, kura par to visu maksāja.
Viņa ar pirkstu piesita pie vairākām rindām: “aizdevums jaunākajai māsīcai”, “dāvana kaimiņiem”, “likmes pie bukmeikera”.
— Lūk. Man tas tagad būtu jāuzskata par ģimenes izdevumiem?
— Tas taču vienkārši… — Jānis sāka minstināties.
— Tā ir palīdzība! — Ilze pārtrauca viņu, gandrīz iesaucoties. — Tu vienkārši nesaproti!
— Es ļoti labi saprotu, Ilze, — Anna atbildēja. — Palīdzība ir tad, kad cilvēks vismaz novērtē to, ko viņam dod. Jūs abi to uztverat kā pašsaprotamu pienākumu no manas puses.
Ilze strauji pielēca kājās. Viņas acis iedegās dusmās.
— Tu esi nepateicīga! Ja nebūtu manis, tu vispār pie vīra nebūtu tikusi!
— Mammu! — Jānis mēģināja viņu apklusināt.
— Nē, lai dzird! — Ilze jau bija ieskrējusies. — Es tev savu dēlu mājās ievedu, bet tu tagad viņam pārmet!
Anna sajuta, kā iekšā viss sāk vārīties. Gadiem krātais rūgtums pēkšņi pacēlās līdz kaklam.
— Jūs viņu man nekur neievedāt, — viņa skarbi noteica. — Es pati apprecējos ar Jāni. Un ziniet ko? Pietiek.
Anna paņēma bankas karti, izvilka telefonu un turpat viņu acu priekšā pārskaitīja visu naudu uz jaunu kontu.
— Viss. No šodienas katrs atbild pats par sevi. Gribi ēst — ej strādāt. Gribi uzturēt radus — nopelni tam pats.
Jānis uzlēca no krēsla.
— Tu esi prātu zaudējusi? Tu izjauc ģimeni!
— Ģimeni? — Anna iesmējās, taču smiekli bija sausi un rūgti. — Mums nav ģimenes. Ir tikai es — ar algu. Un jūs abi — ar apetīti.
Jānis pienāca tuvāk un satvēra viņu aiz rokas.
— Tu nedrīksti tā runāt!
— Laid mani vaļā! — Anna izrāva roku. — Un iegaumē, Jāni: barotava ir slēgta. Uz visiem laikiem.
Ilze piespieda plaukstu pie mutes un smagi nosēdās atpakaļ krēslā, it kā kājas viņu vairs neturētu. Jānis palika stāvam, klusēdams un smagi elpodams.
Bet Anna pēkšņi sajuta savādu vieglumu. It kā krūtīs būtu atvērts logs un pirmo reizi pēc ilga laika tur ieplūstu gaiss. Viņa paskatījās uz abiem — un pirmo reizi daudzos gados nejuta vainas apziņu.
— No šī brīža katrs dzīvo savu dzīvi, — viņa klusi sacīja. — Laipni lūgti pieaugušo pasaulē.
Pēc tam Anna iegāja guļamistabā un aizcirta aiz sevis durvis.
Virtuvē iestājās klusums.