savos mūžīgajos mājas svārkos, ar tādu sejas izteiksmi, it kā tūlīt kāptu uz skatuves traģēdijas galvenajā lomā.
— Anna, bērniņ, es taču visu saprotu, tu esi pārgurusi, — viņa iesāka saldi un reizē aizvainoti. — Bet tā nevar — vienā dienā ņemt un visu nogriezt! Mēs taču esam ģimene!
— Ģimene ir tad, kad lēmumus pieņem kopā, — Anna mierīgi atbildēja. — Bet, ja bez prasīšanas noņem piecsimt eiro, to sauc par zagšanu.
— Tu mani tagad par zagli nosauc?! — Ilze izpleta rokas, it kā viņai būtu nodarīta pasaules lielākā netaisnība. — Es taču visu darīju ģimenes labā!
— Tavas māsas meitas labā, — Anna precizēja. — Ģimene šajā dzīvoklī esam tu, Jānis un es. Māsasmeita lai pati tiek galā ar saviem parādiem.
— Cik tu esi cietsirdīga, — Ilze iešņukstējās. — Tev sirds laikam no akmens.
— Nē, — Anna klusi noteica. — Tā vienkārši ir nogurusi.
Jānis, pamanījis, ka māte jau sākusi savu ierasto izrādi, nolēma pieliet eļļu ugunij.
— Tātad, Anna, ja tu esi iedomājusies, ka te viena pati vari komandēt, tad smagi kļūdies. Šis dzīvoklis ir kopīgs. Puse pieder man.
— Un tālāk? — Anna nolika krūzi uz galda. — Puse tev, puse man. Tikai rēķinus, pārtiku un visu pārējo maksāju es.
— Tu gribi pateikt, ka es esmu uzturamais? — Jānim seja sāka sarkt.
— Es negribu pateikt, — Anna atbildēja bez steigas. — Es to saku tieši.
— Ja es gribētu, sen jau strādātu! — viņš uzsprāga. — Vienkārši es netaisos pazemoties par grašiem.
— Bet prasīt sievai naudu jaunam telefonam nav pazemojoši? — Anna viegli pasmaidīja.
— Tu ņirgājies, — Jānis izmeta caur zobiem.
— Nē, Jāni. Es tikai aprakstu realitāti.
Ilzei beidzot pārtrūka pacietība. Viņa ar plaukstu uzsita pa galdu.
— Pietiek šī cirka! Anna, tev jāsaprot, vīriešiem tagad nav viegli. Normālu darbu atrast ir grūti. Tu pelni labi, tad kāpēc vispār sūdzies?
— Ilze, tu pati arī nestrādā, — Anna pagriezās pret viņu. — Kāpēc man vienai būtu jāuztur jūs abi?
— Tāpēc, ka tu esi jauna un stipra, bet es jau esmu veca. Man pienākas atpūta.
— Veca? — Anna iepleta acis. — Pirms pieciem gadiem tu ar draudzeni lidoji uz Turciju un dejoji diskotēkās līdz rītam. Enerģijas tev bija vairāk nekā man.
Jānis neviļus iesmējās, taču, saņēmis mātes skatienu, acumirklī apklusa.
— Nu un, ka dejoja? — viņš nomurmināja. — Viņai ir tiesības.
— Protams, — Anna pamāja. — Tikai par savu naudu, nevis par manu.
Virtuvē atkal iestājās klusums. Pat ledusskapja rūkoņa šķita apklususi.
— Labi, — pēc brīža Ilze noteica ar saspringtu smaidu. — Ļoti labi. Ja tu esi tik principiāla, mēs paši tiksim galā.
Annai iekšēji viss savilkās. Viņa pārāk labi zināja, ko nozīmē šis “paši”. Pēc dažām dienām sāksies asaras, zvani un pārmetumi: “Mājās nav maizes”, “Aptiekai naudas nav”, “Tu gribi, lai mēs badā nomirstam?”
Tieši tā arī notika. Vakarā, kad Anna pārnāca no darba, uz virtuves galda viņu gaidīja zīmīte.
“Maizes nav. Naudas arī nav. Vismaz bērnu pažēlo, sēžam te izsalkuši.”
Apakšā paraksts: “mamma un Jānis”.
Anna izlasīja un saviebās.
— Bērnu pažēlot? — viņa nomurmināja. — Četrdesmit divus gadus vecu bērnu? Tas vairs nav bērns, tas ir pensionārs treniņbiksēs.
Pēc piecām minūtēm mājās pārradās Jānis un tūlīt pat sāka savu priekšnesumu.
— Anna, ko tu dari? Es visu dienu neko neesmu ēdis. Mamma arī ne.
— Un kāpēc tā ir mana problēma? — Anna paraustīja plecus. — Veikalos un portālos pilns ar darba sludinājumiem. Aizej, pastrādā, nopērc maizi.
— Tu joko? Es esmu inženieris! — Jānis sašuta. — Strādāt pie kases būtu pazemojums.
— Bet naudu no sievas prasīt nav?
— Tas ir citādi! Mēs esam ģimene!
— Ģimene nenozīmē, ka viens raujas melnās miesās, bet divi atpūšas, — Anna stingri pateica. — Viss, Jāni. Ieslēdz beidzot galvu.
Viņš apklusa. Seja kļuva tumša, saspringta, kā aizvērta durvju sprauga.
— Labi, — viņš klusi noteica. — Ja tev šķiet, ka es pats netikšu galā, tad paskatīsimies.
Un aizcirta aiz sevis durvis.
Anna palika virtuvē viena. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņai šķita, ka kaut kas patiešām sāk kustēties no vietas. Tomēr mierīga viņa nebija. Tos divus viņa pazina pārāk labi — tik viegli viņi nepadodas.
“Nu tad lai tā arī ir,” viņa nodomāja. “Naudas krāns ir aizgriezts, un tas paliks aizgriezts.”
Trešajā dienā pēc karšu bloķēšanas dzīvoklī sāka briest tas, ko Anna jau bija gaidījusi.