— …un vēl saviem radiem palīdz no manas algas, bet man jāapmaksā viss un klusējot jānorij?
— Tu pārspīlē, — Jānis mierīgi noteica, jau atkal stiepdamies pēc telefona. — Visu var nokārtot.
— Protams, var, — Anna pamāja. — Tikai nez kāpēc beigās visu vienmēr kārtoju es.
Viņa strauji ielika krūzi izlietnē. Šķindoņa mazajā virtuvē atbalsojās tik asi, it kā būtu noskanējis šāviens.
— Anna, — vīramāte iesāka samierinošā balsī. — Mēs taču esam ģimene. Tagad visiem ir grūti, bet pamazām viss nostāsies savās vietās.
— Kad tieši? — Anna pacēla acis. — Kad man būs sešdesmit un es pēc darba vēl piestrādāšu, lai jūs abi joprojām varētu sēdēt mājās?
Atbildes nebija.
Anna smagi nopūtās. Prātā pēkšņi iedūrās doma: varbūt pati vien vainīga. Viņa bija viņus pieradinājusi. Sākumā palīdzēja vienu reizi, tad otru, pēc tam vēl un vēl. Un tagad uz viņas kakla sēdēja divi pieauguši dīkdieņi, kuri to uzskatīja par pašsaprotamu kā rīta tēju.
Iezvanījās telefons — atgādinājums par kārtējo hipotekārā kredīta maksājumu. Anna paskatījās ekrānā, un vēders nepatīkami savilkās.
— Starp citu, — viņa pēkšņi atcerējās, — kurš vakar no manas kartes noņēma piecsimt eiro?
Jānis pārsteigts pacēla uzacis.
— Es ne. Man taču nav pieejas, — viņš teica.
Ilze sāka klepot un nolaida skatienu šķīvī.
— Ilze? — Annas balss kļuva auksta.
— Nu… saproti… manai māsasmeitai ir problēmas. Viņa iekūlās parādos. Mēs taču esam radi, cilvēkam jāpalīdz.
— Kādai vēl māsasmeitai? — Anna ar grūtībām noturējās, lai nesāktu kliegt. — Man ir kredīts, komunālie maksājumi, ikdienas izdevumi. Tu pat nepajautāji!
— Anna, — vīramāte ierunājās maigi, gandrīz glaimojoši, — tu vienkārši nesaproti. Tas ir uz laiku. Mēs atdosim.
— Jūs? Atdosiet? — Anna iesmējās tā, ka acīs sariesās asaras. — Abi kopā? Viens dzīvo no derībām, otra risina svešas problēmas par manu naudu. Un jūs man atmaksāsiet?
— Tu esi kļuvusi rūgta, — Jānis klusi noteica, šūpodams galvu. — Agrāk tu tāda nebiji.
— Nē, Jāni, es biju tieši tāda pati. Tikai agrāk klusēju.
Viņa paskatījās uz abiem, un pēkšņi viss kļuva skaidrs. Pietiek. Kaut kas bija jāmaina.
— Viss, barotava ir slēgta, — Anna sacīja un izņēma no somas bankas karti. — Šodien bloķēju visas kartes, bet naudu pārskaitu tur, kur jūs tai klāt netiksiet. No šīs dienas katrs dzīvo no sava.
Jānis palika stāvam ar pavērtu muti, it kā grasītos kaut ko teikt, bet skaņa nenāca pār lūpām. Ilze saķēra rokas.
— Anna! Tu esi prātu zaudējusi? Mēs taču esam ģimene!
— Tieši tā, — Anna ledaini atbildēja. — Ģimene nozīmē atbalstu. Pie mums tas ir pārvērties par parazitēšanu.
Viņa pagriezās un aizgāja uz istabu, atstājot abus virtuvē tik pilnīgā klusumā, ka varēja dzirdēt ledusskapja dūkoņu.
Viņa to bija izdarījusi. Beidzot pateikusi skaļi. Tagad atlika vien redzēt, kas notiks tālāk.
Pēc vakardienas paziņojuma mājā iestājās smags, nospiedošs klusums — kā veca lustra, kuru visi baidās aiztikt, lai tā nenogāztos. Anna apgūlās guļamistabā un ilgi raudzījās griestos, it kā tur būtu ierakstīta atbilde uz jautājumu, kā dzīvot tālāk. Taču atbilde, spītējot viņai, neparādījās.
Rīts sākās ar durvju dauzīšanu. Jānis demonstratīvi šļūca pa gaiteni čībās, katru soli liekot smagāk nekā vajadzīgs, lai Anna noteikti dzirdētu. Viņš aizgāja uz viesistabu, atgriezās, čaukstināja maisiņus, tad atkal pazuda. Pa dzīvokli klīda kā neapmierināts spoks ar kuņģa sāpēm.
— Anna, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Tu vakar nopietni runāji? Tiešām paslēpi naudu?
Anna tieši tajā brīdī lēja sev kafiju.
— Es to nepaslēpu. Es noliku tur, kur jūs netiekat klāt. To sauc par saglabāšanu.
— Tā ir nodevība, — Jānis uzreiz pārgāja uzbrukumā. — Pēc visa, kas starp mums bijis, tu ar mani tā rīkojies?
— Pēc visa? — Anna pacēla uzacis. — Pēc tā, ka es divus gadus uzturu tevi un tavu māti?
— Vai tad es neesmu tavs vīrs?! — Jānis pacēla balsi. — Man ir tiesības!
— Ir, — Anna mierīgi atteica. — Uz savu algu.
Tieši tajā mirklī virtuvē ienesās Ilze.