— Bezmaksas pusdienām pienācis gals! — es nobloķēju visas kartes, un mans četrdesmit divus gadus vecais vīrs pirmo reizi no manis izdzirdēja: ej un nopelni pats!
Anna pamodās nevis no modinātāja, bet no tā, ka istabā bija smacīgi kā pārpildītā autobusā sastrēgumstundā, kur šoferis aizmirsis ieslēgt kondicionieri, bet pasažieri svēti tic, ka svaigs gaiss cilvēkam tikai kaitē.
Viņa mehāniski pavērās griestos. Stūrī sēdošais zirneklis bija vienīgā dzīvā radība, kas, šķiet, karstumu uztvēra bez iebildumiem.
“Varbūt arī viņš mokās, tikai klusē. Atšķirībā no maniem radiem,” Anna rūgti nodomāja un pagriezās uz otriem sāniem.
Virtuvē jau šķindēja trauki. Tas nozīmēja tikai vienu — Ilze bija augšā. Anna šo kārtību pazina līdz pēdējam sīkumam: vīramāte modās septiņos un uzreiz sāka trokšņot tā, it kā sacenstos ar komunālajiem dienestiem, kurš radīs lielāku jezgu.
— Anna, celies, jau pusastoņi! — no virtuves atskanēja moža, gandrīz dzēlīga balss. — Tu taču vienīgā strādā, nedrīksti nokavēt!
— Paldies par atgādinājumu, — Anna nomurmināja, lienot ārā no gultas. — Bez jums jau es, protams, neko nesaprastu.
Koridorā viņu sagaidīja Jānis. Viņš sēdēja tikai apakšbiksēs, telefonā kaut ko saspringti šķirstīja un izskatījās tik nopietns, it kā lemtu valsts nākotni. Patiesībā, kā Anna lieliski zināja, viņš rēķināja, kurš futbolists šodien “izvilks” viņa likmi.
— Jāni, tu vismaz apģērbties varētu, — Anna noteica, ejot viņam garām.
— Priekš kam? — viņš paraustīja plecus, acis no ekrāna neatraudams. — Esmu mājās. Te ir sava atmosfēra.
— Jā. Mušu pletnes atmosfēra, — Anna sausi piebilda.
Jānis neatbildēja. Acīmredzot visa viņa apziņa bija aizņemta ar koeficientiem uz RFS spēli.
Virtuvē Annu sagaidīja piedegušas putras smaka. Ilze halātā stāvēja pie plīts un maisīja katliņā kaut ko pelēcīgu.
— Es tev putru izvārīju, — viņa paziņoja tādā tonī, it kā būtu paveikusi varoņdarbu. — Spēks vajadzīgs. Galu galā visa māja turas uz tevis.
— Paldies, — Anna sacīja, lejdama sev kafiju, — bet no rītiem es parasti ēdu jogurtu.
— Ai, tas taču nav ēdiens! — vīramāte sašutusi iesaucās. — Putra ir pamats. Ne velti es ar to visu mūžu skolā bērnus baroju.
Anna iedzēra kafijas malku un norija dzēlīgo atbildi.
“Jā, Ilze, droši vien tieši tāpēc bērni starpbrīžos skrēja uz bufeti pēc bulciņām. Putra ir putra, bet cilvēkam reizēm gribas arī normālu ēdienu.”
— Mammu, vari man telefonam naudu uzlikt? — no istabas uzsauca Jānis. — Man konts mīnusā.
Anna gandrīz aizrijās ar kafiju.
— Jāni, tu esi pieaudzis vīrietis. Tev ir četrdesmit divi gadi. Ir divas rokas un pat inženiera diploms. Vai tiešām pašam papildināt telefonu ir tik neiespējami?
Jānis parādījās virtuves durvīs, kasīdams vēderu.
— Es jau labprāt, tikai kartē tukšums. Tu mums esi finanšu direktore, tev tas vienkāršāk.
— Finanšu direktore? — Anna rūgti pasmaidīja. — Man likās, ka esmu tava sieva.
— Arī tā, — Jānis pamāja. — Divi vienā, kā saka.
Tajā brīdī Ilze, protams, nostājās dēla pusē.
— Anna, ko tu žēlo? Tu taču pelni. Mēs esam ģimene. Vai tad ģimene nav domāta tam, lai dalītos?
— Interesanti gan, — Anna lēni iedzēra vēl vienu malku un šķībi paskatījās uz vīramāti. — Nez kāpēc dalos tikai es, bet pārējie tikai paņem.
Virtuvē iestājās klusums. Pat putra katliņā uz mirkli, šķiet, pārstāja burbuļot.
— Tu atkal sāc? — Ilze sarauca pieri. — Man ļoti nepatīk šī tava skopulība.
— Tā nav skopulība, — Anna atbildēja stingri. — Tā ir elementāra taisnīguma sajūta. Es neesmu bankomāts.
— Nu re, sākās, — Jānis nopūtās. — Vēl rīts kārtīgi nav sācies, bet tu jau met pārmetumus. Tu nesaproti, ka tas viss ir no nerviem? Dzīve jāuztver vieglāk.
— Vieglāk? — Anna juta, kā dusmas kāpj augšup un savelkas krūtīs. — Tu jau divus gadus sēdi mājās un “uztver vieglāk”. Un tava māte šajā mājā arī dzīvo tā, it kā viss pats no sevis parādītos.