Daudz drīzāk — kā kalpone.
Līdz sešiem vakarā galds bija saklāts. Anna no rīta līdz pašam vakaram bija stāvējusi pie plīts: izvārījusi sāļanku, sataisījusi gaļas salātus, bet karstajam ēdienam — gaļas sautējumu. Gaļa bija lēni sutinājusies gandrīz trīs stundas, kļuvusi mīksta, sulīga un smaržīga.
— Nu ko, sēžamies? — Andris mierīgi ierosināja.
Jānis bez mazākās vilcināšanās ieņēma vietu galda galā, it kā atrastos pats savās mājās.
— Oho, cik te visa kā! Anniņ, tu laikam visu dienu pa virtuvi vien esi ņēmusies?
— Gandrīz, — Anna īsi atbildēja.
— Varēji jau kaut ko vienkāršāku uztaisīt. Mēs taču neesam nekādi izlepušie.
Neizlepušie. Anna acumirklī atcerējās pēdējo ciemošanos, kad Jānis veselu pusstundu bija spriedelējis, ka vinegretam pietrūkst sāls, bet kotletes esot par daudz apceptas.
Pirmie ēdieni pazuda diezgan raiti. Tiesa, Jānis paspēja iemest, ka sāļanka esot tāda “pieticīga”, bet salāti — “par sausu”. Tomēr šķīvi viņš izēda tukšu līdz pēdējam kumosam.
Kad Anna uzlika galdā karsto, Jānis ar dakšiņu paņēma gabalu gaļas. Viņš košļāja ilgi, lēni, sarauktu pieri, it kā vērtētu restorāna ēdienu.
— Hm, — viņš beidzot novilka. — Gaļa gan tāda drusku sīksta sanākusi.
— Manuprāt, ļoti laba, — Andris uzreiz iebilda.
— Ai, Andri, ko tu no tā saproti. Pie mums mājās Ilze tādu sautējumu taisa, ka pirkstus var aplaizīt. Viņa to iemācījās Latvijā, vai ne, Ilzīt? Bet šis… — Jānis nicīgi pabakstīja gaļu ar dakšiņu. — Anniņ, vai tev nav kaut kas cits? Šito taču nevar ēst.
Annai iekšā kaut kas sāpīgi savilkās.
— Es pagatavoju tikai šo silto ēdienu.
— Kā — tikai šo? — Jānis sašuta. — Un ja nu viesiem negaršo?
— Tad viesi var ēst kartupeļus ar salātiem, — Anna sacīja, no visa spēka cenšoties runāt mierīgi.
Jānis atkrita krēslā, it kā viņam būtu iecirsta pļauka.
— Nu paklausies! Andri, tu dzirdi? — viņš pagriezās pret brāli, acīs uzliesmojot aizvainotai paštaisnībai. — Tava sieva laikam nemaz necenšas izpatikt ciemiņiem. Vajadzētu viņu mazliet pamācīt, kā jāuzvedas.
Šie vārdi bija pēdējais piliens. Viss, ko Anna bija norijusi visu dienu, visas pazemojošās piezīmes, augstprātīgie smaidi, tēvišķi pamācošie žesti un mūžīgā bakstīšana — tas viss pēkšņi uzliesmoja viņā kā sausas skaliņas.
Viņa piecēlās no galda. Lēni, bez steigas. Paņēma savu šķīvi ar sautējumu. Jānis vēl turpināja runāt par sliktu audzināšanu un necieņu pret viesiem, kad Anna pienāca viņam klāt un apgāza šķīvi tieši viņam klēpī.
Karstā gaļa ar mērci izplūda pār viņa gaišajām biksēm. Jānis pielēca kājās un apstulbis blenza uz sevi.
— Tu esi prātu zaudējusi?! Ko tu dari?!
— Jānīt! — Ilze iekliedzās un metās pie vīra. — Tu neapdedzinājies? Ak Dievs, kādas šausmas!
Bērni sastinga ar vaļējām mutēm. Andris sēdēja nekustīgs, nespēdams noticēt tam, ko tikko redzējis.
Anna mierīgi nolika tukšo šķīvi atpakaļ uz galda.
— Tagad klausieties ļoti uzmanīgi. Ja jūs tūlīt pat nepazudīsiet no mana dzīvokļa, es atnesīšu katlu un uzmaukšu to jūsu dārgajam Jānim galvā.
— Kā tu uzdrošinies?! — Jānis auroja, purinādams no biksēm gaļas gabalus. — Tas nav tavs dzīvoklis! Tas ir mana brāļa dzīvoklis!
— Tieši tā. Tava brāļa. Ne tavs, — Anna atcirta un paķēra no letes virtuves dvieli.