un savilka to stingrā mezglā.
— Visi uz priekšnamu. Tūlīt.
Jānis vēl mēģināja izslieties augstprātīgā stājā.
— Kā tu vispār iedomājies…
Anna spēra soli viņam tuvāk un viegli pašūpoja dvieli kā brīdinājumu. Jānis acumirklī atlēca atpakaļ.
— Andri! Tu ko klusē?!
— Man šķiet, Jāni, tev būtu prātīgāk paklausīt manai sievai — tai pašai, kuru es, pēc taviem vārdiem, it kā slikti esmu audzinājis, — Andris noteica klusi, bet acīs viņam iemirdzējās nerātns prieks.
— Ģērbieties. Ātri, — Anna pavēlēja.
Ilze satraukti sāka vākt bērnus kopā.
— Edgar, Sandra, nāciet, nāciet ātrāk!
— Bet mums biļetes ir tikai uz rītdienu! — Jānis vēl mēģināja protestēt.
— Tā vairs nav mana problēma. Paņemiet viesnīcu.
Anna viņus neatlaidīgi virzīja durvju virzienā, ne mirkli nenovēršot skatienu no Jāņa. Viņš kaut ko burkšķēja par nepateicību un necieņu, tomēr, sastapies ar saimnieces nikno skatienu, sāka steigšus vākt savas mantas.
— Tas vēl nav beidzies! — viņš izmeta no sliekšņa.
— Manā pusē ir, — Anna atbildēja un aizcirta durvis.
Dzīvokli pārņēma klusums. Andris vēl sēdēja pie galda un skatījās uz sievu ar tādu apbrīnu, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
— Dievs tēvs… Es pat nenojautu, ka tu esi tāda…
— Kāda?
— Stipra. Drosmīga. — Viņš piecēlās un apskāva viņu. — To rupjo tipu vajadzēja nolikt pie vietas jau sen.
Anna pieglaudās vīram.
— Piedod, ka nesavaldījos. Es vienkārši vairs nespēju izturēt.
— Tev nav par ko atvainoties. Man pašam jau sen vajadzēja pateikt “pietiek”. Tikai visu laiku domāju — ģimene, brālis… Bet viņš mūs nemaz necienīja.
— Tagad, iespējams, sāks, — Anna klusi pasmaidīja.
Viņi pabeidza vakariņas, nokopa galdu un nomazgāja traukus. Vakars pagāja mierīgi un klusi. Pirmo reizi ilgā laikā Anna nesaraujas pie katra troksnīša un negaidīja kārtējo dzēlīgo piezīmi.
Nākamajā dienā Andris darbā izstāstīja kolēģiem, kas bija noticis. Viņam par pārsteigumu, visi kā viens nostājās Annas pusē.
— Tava sieva rīkojās pareizi! — smejoties sacīja priekšnieks. — Tādus mājas tirānus citādi pie prāta nemaz nevar dabūt.
Pagāja mēnesis. Dienu pirms Andra dzimšanas dienas iezvanījās telefons. Ekrānā parādījās Jāņa numurs.
— Andri?
— Jā, Jāni.
— Paklausies… Es gribēju atvainoties. Par toreizējo uzvedību. Man nebija taisnība.
Andris pat apjuka.
— Tu nopietni?
— Jā. Ilze mani visu ceļu mājup zāģēja. Teica, ka esmu uzvedies kā pilnīgs koka gabals. Pēc tam arī mamma visu uzzināja un mani pamatīgi norāja… — Jānis uz brīdi apklusa. — Es tiešām negribēju jūs aizvainot. Vienkārši biju pieradis, ka esmu vecākais…
— Tas nedod tev tiesības pazemot Annu.
— Tagad es to saprotu. Pasaki viņai, ka lūdzu piedošanu. Un… vai mēs drīkstam atbraukt uz tavu dzimšanas dienu? Apsolu, ka uzvedīšos normāli.
Andris paskatījās uz Annu, kura virtuvē gatavoja ēdienu.
— Anna, Jānis atvainojas. Viņš jautā, vai viņi var atbraukt uz manu dzimšanas dienu.
Anna pagriezās pret viņu un noslaucīja rokas dvielī.
— Ja viņš garantē, ka izturēsies pieklājīgi, lai brauc. Bet pēc pirmās aizvainojošās piezīmes es viņus aizsūtīšu mājās uz visiem laikiem.