— Tava sieva, šķiet, nemaz īpaši necenšas izdabāt viesiem. Tev vajadzētu viņu stingrāk audzināt, — sašutis paziņoja vīra brālis, taču mājas saimniece viņu ātri nolika pie vietas.
Anna stāvēja pie ledusskapja un raudzījās kalendārā, kas karājās pie durvīm, prātā pārcilājot datumus. Piektdiena. Tātad rīt viņi būs klāt. Kā pēc grafika — reizi divos mēnešos, it kā pār viņas mājām būtu uzlikts kāds lāsts. Viņa jau iepriekš iztēlojās, kā Jānis kopā ar savu Ilzi un abiem bērniem iebrāzīsies viņu divistabu dzīvoklī un aizņems katru brīvo stūri.
— Mīļā, tu taču atceries, ka rīt atbrauks Jānis? — no viesistabas atskanēja Andra balss. Viņš, kā parasti, skatījās ziņas.
Kā gan viņa varētu aizmirst? Trīs gadus šie braucieni bija kļuvuši par viņas regulāru pārbaudījumu.
— Atceros, — Anna īsi atsaucās, izņemot no ledusskapja gaļu. Bija jāsāk gatavoties kā aplenkumam.
Jānis bija piecus gadus vecāks par Andri, un viņa paša izpratnē tas nozīmēja neapstrīdamas tiesības mācīt jaunākajam brālim, kā jādzīvo. Kopš viņš kādā mazpilsētā netālu no Cēsīm bija atvēris savu celtniecības firmu, pašpārliecinātība viņā bija uzblīdusi līdz debesīm. Veiksmīgs uzņēmējs, trīs ekskavatoru īpašnieks un astoņu cilvēku brigādes vadītājs — tā viņš labprāt sevi stādīja priekšā.
Patiesībā Anna zināja, ka ar viņa darbiem nebūt neiet tik spoži, kā Jānis mēdza stāstīt, tomēr viņš spītīgi turpināja tēlot lielu biznesmeni.
Savukārt Andris strādāja par inženieri projektēšanas institūtā. Alga bija stabila, darbs nopietns, taču Jāņa acīs tas viss skaitījās tikai “nīkšana valsts kantorī”. Tas, ka Andris projektēja tiltus un ceļus un ka bez šādiem speciālistiem neviena liela būve vispār nevarētu tapt, Jāni ne mazākajā mērā neinteresēja.
Nākamajā dienā tieši pulksten divos pēcpusdienā atskanēja durvju zvans. Anna ieskatījās spogulī: mājas T krekls, džinsi, mati pavirši savākti mezglā. Viņa apzināti bija izvēlējusies izskatīties tā, it kā viesu uzņemšanai nebūtu gatavojusies ne minūti.
— Sveika, Anna! — Jānis ielauzās priekšnamā kā vētra. Aiz viņa ienāca Ilze ar bērniem — desmitgadīgo Edgaru un astoņgadīgo Sandru. — Nu, kā tad jums te klājas?
Anna piespieda sevi pasmaidīt.
— Labdien. Nāciet iekšā.
Jānis ar vērtējošu skatienu pārslidināja acis pār gaiteni.
— Remonts joprojām tas pats. Es taču visu laiku saku — sen būtu laiks kaut ko pamainīt. Tapetes arī jau redzami pabalējušas.
Andris apskāva brāli.
— Jāni! Kā tev iet? Kā bizness?
— Normāli, brālīt. Pamazām paplašināmies. Domāju vēl vienu brigādi ņemt klāt. Pasūtījumu daudz, knapi tiekam galā.
Tikmēr Ilze nesteidzīgi aplūkoja dzīvokli ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu ieradusies pārbaudē.
— Anna, jūs vēl neesat nomainījuši dīvānu? Tas izskatās… nu, ne pārāk svaigs.
Bērni pa to laiku jau bija izklīduši pa dzīvokli. Televizoram tika pagriezta skaņa skaļāk, un pēc brīža abi jau pētīja, kas atrodams ledusskapī.
— Edgar, nerakņājies svešā ledusskapī, — Ilze vāji mēģināja dēlu apturēt.
— Ai, liec mierā, lai ņem, ko grib, — Jānis atmeta ar roku. — Mēs taču esam pie savējiem, nevis pie svešiem.
Anna cieši sakoda zobus. Pie savējiem. Protams. Tikai viņa pati nez kāpēc šajā brīdī nejutās kā šīs ģimenes daļa.