Sandra ievilka elpu. Ilze pamanīja, kā viņai pacēlās pleci, un jau nojauta — tūlīt sāksies runa par nepateicību, par ģimeni un par to, cik Edgars patiesībā ir labs.
— Sandra, — Ilze klusi pārtrauca, — lūdzu, nevajag. Es savu lēmumu jau esmu pieņēmusi.
Viņi aizgāja pēc kādām divdesmit minūtēm. Sandra — ar aizskarta pašcieņas cilvēka izteiksmi. Inese — klusēdama, ar sārtiem plankumiem uz vaigiem, turēdama bērnus pie rokas. Edgars vēl uz mirkli palika priekšnamā, un Ilzei šķita, ka tagad viņš pateiks kaut ko nozīmīgu. Kaut ko tādu, kas vismaz mazliet mainīs notikušo.
Viņš tikai noteica:
— Tu esi ļoti nežēlīga.
Un izgāja.
Ilze aizvēra durvis. Piespiedās tām ar muguru un kādu brīdi nekustējās. Klausījās, kā soļi attālinās kāpņu telpā, kā lejā aizcērtas ārdurvis.
Nežēlīga.
Viņa domās grozīja šo vārdu no vienas puses uz otru. Trīs gadus viņa bija piekāpusies. Klusējusi tad, kad gribējās runāt. Smaidījusi brīžos, kad vislabprātāk būtu aizgājusi. Cietusi arī tad, kad no pacietības vairs nebija palicis pāri nekas. Un visu to sauca par labu sievu — saprotošu, pielaidīgu, ērtu. Bet pietika viņai vienreiz pateikt “nē”, un viņa uzreiz kļuva nežēlīga.
Tajā loģikā bija kaut kas tik šķībs, ka Ilze pēkšņi gandrīz iesmējās. Ne jau aiz prieka. Drīzāk no rūgtas, apstulbušas neticības.
Pēc nedēļas viņa noīrēja dzīvokli. Nelielu, trešajā stāvā, ar logiem uz klusu pagalmu un veciem kokiem aiz stikla. Mantām viņa atbrauca divās reizēs. Laura palīdzēja nest kastes, un vēlāk abas sēdēja uz grīdas starp neatvērtām somām, dzēra tēju un runāja par kaut ko pavisam ikdienišķu. Tad Ilze pēkšņi saprata, ka pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņa neseko līdzi savai balss intonācijai. Viņa vienkārši runā. Tā, kā pašai gribas.
Edgars piezvanīja trešajā dienā. Pēc tam vēlreiz. Piektajā dienā atsūtīja ziņu, ka mamma ļoti pārdzīvojot.
Ilze atbildēja: prieks dzirdēt.
Vēlāk, caur kopīgiem paziņām, viņa uzzināja, ka Inese tomēr ir atradusi risinājumu — nokārtojusi pabalstu un iestājusies rindā uz sociālo mājokli. Izrādījās, tāda iespēja bija pastāvējusi jau no paša sākuma. Vienkārši neviens nebija pacenties to meklēt. Kāpēc gan meklēt, ja ir vedekla.
Sandra nezvanīja vispār. Un tas pateica vairāk nekā jebkuri vārdi.
Oktobrī Ilze pusdienlaikā gāja pa ielu bez īpaša mērķa. Vienkārši pastaigājās. Pie neliela veikala, kur pārdeva slēdzenes un durvju furnitūru, viņa apstājās. Aiz skatloga gulēja parasta slēdzene — glancēta, ar divām atslēgām uz metāla riņķīša.
Ilze raudzījās uz to un domāja, ka pats dīvainākais šajā stāstā nebija tas, ka viņa aizgāja. Ne arī tas, ka nomainīja slēdzenes. Dīvainākais bija tas, cik ilgi viņa sev nebija ļāvusi pat iedomāties par šādu iespēju. It kā viņai uz to nebūtu tiesību. It kā tiesības uz mieru vispirms būtu jānopelna.
Bet tās viņai bija. Vienmēr.
Viņa nopirka kafiju tuvākajā kioskā, izgāja atpakaļ uz ielas, un rudens gaiss bija dzestrs, ass un tīrs. Zem kājām čaukstēja lapas, apkārt viss bija pilnīgi parasts, un tieši tāpēc tas šķita gandrīz neparasti skaists.
Parasta dzīve. Viņas dzīve.
Neviena cita.
Pagāja pusgads.
Ilze pati nepamanīja, kurā brīdī tas notika, — vienkārši kādā dienā viņa vairs neskaitīja. Agrāk viņa skaitīja visu: cik dienu līdz brīvdienām, cik līdz atvaļinājumam, cik vēl vajadzēs izturēt. Tagad tas bija beidzies. Dienas ritēja pašas no sevis, un tajā bija jauns, vēl nepierasts vieglums.
Dzīvoklis trešajā stāvā pamazām kļuva par mājām. Bez steigas, soli pa solim. Vispirms parādījās aizkari, kurus viņa izvēlējās pati — ilgi, ar patiku, bez sveša viedokļa aiz muguras. Tad pie gultas tika pielikts plaukts grāmatām, pie dīvāna uzradās paklājiņš, bet uz palodzes — pāris podi ar ģerānijām. Sīkumi. Tomēr katrs no tiem piederēja viņai.
No rītiem viņa dzēra kafiju pie loga un skatījās pagalmā. Tur auga divas vecas kļavas, un pavasarī tās pēkšņi sazaļoja tik strauji un spilgti, ka Ilze reiz apstājās ar krūzi rokā un ilgi vienkārši skatījās. Nedomāja ne par ko. Tikai skatījās.
Arī tas bija kas jauns.
Februārī Edgars iesniedza šķiršanās pieteikumu. Ilze parakstīja dokumentus bez liekām sarunām. Viņi satikās pie notāra — īsi, lietišķi, bez pagātnes šķetināšanas. Edgars izskatījās noguris un kaut kā mazāks, nekā Ilze viņu atcerējās. It kā bez mātes pastāvīgās atzinības viņš būtu mazliet saplacis.
Viņa par to nejuta ļaunu prieku. Tikai pamanīja šo faktu un palaida vaļā.
Sandra tā arī ne reizi nepiezvanīja. Inese arī ne. Kaut kur apziņas malā Ilze vēl kādu laiku gaidīja pēdējo sarunu, paskaidrojumu, varbūt pat atvainošanos. Taču nekā nebija. Tikai klusums. Un beigās izrādījās, ka tā bija visprecīzākā atbilde no visām iespējamām.
Maijā Ilze pierakstījās nodokļu tiesību kursos. Viņa to bija gribējusi jau sen, tikai nemitīgi atlikusi. Piektdienu vakaros pēc nodarbībām viņa ar Lauru gāja uz nelielu kafejnīcu turpat netālu, pasūtīja kaut ko bez jebkāda īpaša iemesla un runāja par visu pēc kārtas. Par darbu. Par grāmatām. Par to, kur vasarā varētu aizbraukt.
Reiz Laura pajautāja:
— Tu nenožēlo?
Ilze brīdi padomāja. Godīgi, nesteidzoties.
— Nē, — viņa sacīja. — Nemaz.
Un tā bija taisnība. Ne drosmīga, ne rūgta, ne izaicinoša. Vienkārši taisnība — mierīga un viegla kā pavasara diena aiz loga.