Zvanu pārtrauca Ilze pati. Ne dusmīgi, ne ar troksni — vienkārši nospieda sarkano klausules pogu.
Tajā vakarā Edgars ar viņu vairs nerunāja. Viņš sēdēja viesistabā, bakstīja telefonu, kaut ko šķirstīja ekrānā un uzkrītoši izlikās, ka Ilzes tur nemaz nav. Vēlāk piecēlās, aizgāja uz guļamistabu un apgūlās, pagriezis muguru pret istabu.
Ilze novāca traukus, noslaucīja galdu, izslēdza virtuvē gaismu un kādu brīdi palika stāvam pie loga. Lejā pagalms jau bija iegrimis tumsā. Tikai laterna vējā viegli šūpojās un meta uz slapjā asfalta saraustītus, oranžīgus gaismas pleķus.
Viņa domāja par Inesi — par to, kā tā bija stāvējusi pie durvīm ar maisu rokā, pilnīgi pārliecināta, ka viss notiks tieši tā, kā viņa iedomājusies. Par Sandru, kura mainīja balsi tik veikli, it kā pārslēgtu ātrumus mašīnā. Par Edgaru, kurš iepriekšējā dienā klusēja gaitenī, kamēr viņa māsa paziņoja savas tiesības uz svešu dzīvi.
Neviens no viņiem Ilzei nebija pajautājis. Ne reizi. Ne par vienu pašu lietu.
Viņa atvēra portatīvo datoru, sameklēja nekustamo īpašumu sludinājumu portālu un ilgi skatījās dzīvokļu piedāvājumus. Vienistabas dzīvokļi, mazas studijas, īre. Rajoni, kuri agrāk viņai nekad nebija šķituši īpaši svarīgi vai pat apskatīšanas vērti.
Summas nebija neiedomājamas.
Tieši tas viņu pārsteidza visvairāk — cik viss izrādījās reāls un taustāms. Ne sapnis. Ne aizvainojuma uzplūds. Ne bailes. Vienkārši skaitļi, adreses, varianti.
Pēc brīža Ilze aizvēra datoru. Ne jau tāpēc, ka būtu pārdomājusi. Vienkārši nebija nekādas vajadzības steigties.
Gaidīt viņa prata. Rēķināt arī.
Rīts sākās ar zvanu pie durvīm.
Ilze vēl nebija paguvusi izdzert kafiju. Viņa stāvēja pie loga ar krūzi rokā un vēroja, kā sētnieks pagalmā grābj slapjās lapas vienā kaudzē. Lēni, vienmuļi, bez steigas. Lapas atkal izklīda pa asfaltu, viņš tās atkal savāca. Tajā kustībā bija kaut kas gandrīz nomierinošs.
Tad atskanēja zvans — ass, uzstājīgs, nepacietīgs.
Ilze nolika krūzi un devās atvērt.
Aiz durvīm stāvēja visi trīs. Sandra savā bēšajā mētelī, ko viņa parasti vilka tikai īpašos gadījumos. Inese ar bērniem — puika turēja mugursomu, meitene spiedās mātei pie sāniem. Un mazliet atstatus, ar seju kā cilvēkam, kuru ved uz soda izpildi, stāvēja Edgars. Tātad viņš jau zināja. Jau bija vienojies. Jau bija ielaidis viņus kāpņu telpā.
— Mums jāparunā, — Sandra paziņoja tādā tonī, kurā atteikums vispār netika paredzēts. — Kā ģimenei.
Ilze paskatījās uz šo nelielo delegāciju. Uz Edgaru — viņš tūlīt novērsa skatienu. Uz Inesi — tā skatījās izaicinoši, tomēr acīs bija manāms saspringums un gaidas. Uz bērniem — viņi vispār nebija vainīgi, viņus vienkārši bija paņēmuši līdzi kā dzīvu argumentu.
— Lūdzu, — Ilze mierīgi teica un atkāpās no durvīm.
Viņi iekārtojās viesistabā. Sandra apsēdās krēslā ar taisnu muguru, gluži kā sapulces vadītāja. Inese nosēdās uz dīvāna, bērni blakus viņai. Edgars palika pie sienas, it kā būtu tur nejauši ieklīdis un viņam ar notiekošo nebūtu nekāda sakara.
Ilze apsēdās pretī. Klusi, taisni. Rokas mierīgi nolika klēpī.
Sandra sāka no tālienes. Par ģimenes vērtībām, par laikiem, kad cilvēki dzīvojuši kopā un nesūdzējušies, par kaut kādu tanti, kura divās istabās esot izaudzinājusi piecus bērnus. Ilze klausījās. Nepārtrauca. Neiebilda.
Tikai pēc tam Sandra nonāca līdz galvenajam.
— Inesei nav, kur iet. Tu taču pati redzi — bērni, viņa viena pati. Mēs neko lielu neprasām. Tikai uz laiku. Kamēr viņa nostāsies uz kājām.
— Uz cik ilgu laiku? — Ilze pajautāja.
Sandra uz mirkli samulsa.
— Nu… varbūt uz gadu. Varbūt mazliet ilgāk.
— Uz gadu, — Ilze atkārtoja. Bez pārmetuma, bez uzsvara. Vienkārši atkārtoja.
— Ilze, — sarunā iesaistījās Inese, un viņas balss tagad vairs nebija tik uzbrūkoša kā vakar. Drīzāk aizvainota. — Nu paskaties taču uz bērniem. Viņiem vajag normālus apstākļus. Skola tuvu, viss ērti. Es atradīšu darbu, goda vārds. Vienkārši šobrīd…
— Inese, — Ilze viņu klusi pārtrauca, — vakar tu teici, ka man ir pienākums uzturēt tavus bērnus. Atceries?
Inesei noraustījās vaigs.
— Nu, es sadusmojos. Pateicu par daudz.
— Nē, — Ilze noteica. — Tu pateici tieši to, ko domāji. Un tava māte domā to pašu. Un Edgars, kurš jūs atveda šurp, man neko nepajautājot, arī.
Edgars pie sienas sāka kaut ko murmināt. Ka viņš tikai gribējis, kā labāk. Ka ģimenei jāpalīdz. Ka Ilze visu uztver pārāk…
— Edgar, — viņa pagriezās pret viņu, — vai tu zini, ka es jau divus vakarus skatos īres dzīvokļus?
Istabā iestājās klusums. Īsts klusums — dzirdams bija tikai tas, kā bērni nemierīgi kustas, nesaprazdami, kas īsti notiek.
Sandra samiedza acis.
— Ko nozīmē — dzīvokļus?
— Īrēt, — Ilze paskaidroja pavisam vienkārši. — Es strādāju. Nauda man ir. Un pilsētā dzīvokļi arī ir.
Lūk, tas bija tas, kam viņi nebija gatavi. Viss iepriekšējais — jauna slēdzene, aizvērtas durvis, saruna pa telefonu — viņiem vēl šķita tikai stūrgalvība. Kaprīze, ko varēs pārlauzt, izturēt vai nospiest ar vainas apziņu. Bet šis jau bija kas pavisam cits.
Sandrai mainījās seja. Inese apklusa. Edgars atrāvās no sienas.
— Tu gribi aiziet? — viņš jautāja, un viņa balss skanēja dīvaini. Ne dusmīgi, ne aizvainoti. Drīzāk apjukuši. Patiesi apjukuši, it kā tikai tagad viņam kaut kas būtu līdz galam aizgājis.
— Es gribu dzīvot normāli, — Ilze atbildēja. — Bez tā, ka kāds ienāk un paziņo, kādi ir mani pienākumi. Bez tā, ka mani nostāda fakta priekšā. Bez radinieku svītas, kuriem es neesmu neko parādā.