Viņa pakāra jaku uz pakaramā un iegāja istabā. Aizvēra aiz sevis durvis. Tad izņēma telefonu.
Pirmais zvans bija slēdzeņu meistaram. Darbnīca vēl strādāja līdz astoņiem.
Otrais — Laurai, draudzenei, kurai dzīvoklī bija brīva istaba.
Aiz sienas Inese kaut ko čukstus, bet ļoti strauji skaidroja Edgaram. Viņas balss bija piespiesta, asa, it kā katrs vārds tiktu iedurts ar adatu. Edgars kaut ko atbildēja. Ilze necentās saklausīt. Viņa pierakstīja meistara adresi un pēkšņi pieķēra sevi pie domas, ka pirmo reizi triju gadu laikā viņas iekšienē ir neparasti kluss.
Ne priecīgi. Ne viegli.
Vienkārši mierīgi.
Šī sajūta likās tik sveša, ka gandrīz vai mulsināja.
Meistars atnāca nākamajā rītā, ap pusdesmitiem, kad Edgars jau bija aizbraucis uz darbu.
Ilze ielaida viņu dzīvoklī, parādīja priekšnamu un atkāpās malā. Kamēr vīrietis ņēmās ap slēdzeni — klusi grabināja instrumentus, pielaikoja jauno mehānismu, kaut ko pievilka un pārbaudīja — viņa stāvēja pie loga un raudzījās pagalmā. Septembris bija drēgns, pelēks, smagnējs. No debesīm bira kaut kas starp miglu un smalku lietu. Uz slapjā soliņa spīdēja ūdens, pie apmales tupēja izmirkuši baloži, un tumšas lapas bija pielipušas asfaltam kā vecas, samirkušas lupatiņas.
— Viss kārtībā, — meistars pēc brīža sacīja un pasniedza viņai divas jaunas atslēgas. — Laba slēdzene. Droša.
Ilze samaksāja, aizslēdza durvis pēc viņa aiziešanas un vēl mirkli turēja atslēgas plaukstā. Tās bija vēsas, smagas un oda pēc svaiga metāla. Jaunas.
Un tikai viņas.
Edgars pārnāca ap pusastoņiem vakarā. Viņš ilgi mēģināja dabūt veco atslēgu slēdzenē. Ilze dzirdēja aiz durvīm viņa rosīšanos: viens mēģinājums, otrs, trešais. Tad noskanēja zvans.
Viņa atvēra.
Edgars ienāca, paskatījās uz slēdzeni, pēc tam uz viņu. Viņa sejā uz mirkli pavīdēja nevis dusmas, bet apjukums. Tāds apjukums, kāds mēdz būt bērnam, kuram pēkšņi atņemta rotaļlieta, un viņš vēl nav izlēmis, vai raudāt, vai sākt kliegt.
— Kas tas ir? — viņš beidzot pajautāja.
— Jauna slēdzene, — Ilze mierīgi atbildēja. — Tava atslēga ir pie tevis. Nevienam citam atslēgu vairs nav.
Edgars dziļi ievilka elpu. Tad izpūta to caur degunu, novilka jaku un pakāra garām āķim. Jaka nokrita uz grīdas. Viņš pat nepieliecās, lai to paceltu.
— Tu vispār saproti, ka Inesei nav, kur iet?
— Saprotu.
— Viņai ir bērni.
— Es to redzu.
— Un tu vienkārši tā? Ņēmi un…
— Edgar, — Ilze viņu pārtrauca bez paceltas balss, — tu man pajautāji, vai viņa drīkst braukt šurp? Nē. Tu interesējies, vai es gribu, lai sveši bērni dzīvo mūsu dzīvoklī? Nē. Tu kaut reizi par to ar mani vispār runāji?
Viņš apklusa. Skatījās kaut kur sānis, nevis viņai acīs.
— Tad arī nav, par ko strīdēties, — Ilze noteica.
Inese parādījās nākamajā dienā pēcpusdienā, tieši tad, kad Ilze bija tikko pārnākusi no darba un paspējusi novilkt zābakus. Durvju zvans ieskanējās gari un uzstājīgi — nevis kā parasts zvans, bet kā prasība nekavējoties atvērt.
Aiz durvīm stāvēja Inese. Viena pati, bez bērniem. Rokā viņai bija liels maisiņš, no kura rēgojās drēbes un vēl kaut kādas mantas. Seja viņai bija tāda, kā cilvēkam, kurš jau iepriekš ir pārliecināts, ka strīdu uzvarējis.
— Ver vaļā, — viņa sacīja. — Es atvedu mantas.
— Kādas mantas? — Ilze pajautāja.
— Bērnu. Es taču teicu, ka bērni pie jums iekārtosies. Edgars sacīja, ka otra istaba esot brīva.
Ilze atspiedās pret durvju stenderi. Bez steigas. Bez liekām kustībām.
— Inese, bērni pie mums nedzīvos. Un tu arī ne. Šis ir mūsu dzīvoklis.
Inese brīdi viņā raudzījās, samiegusi acis, it kā novērtētu, cik tālu var spiest. Tad viņa pasmaidīja. Nepatīkami, tikai ar lūpu kaktiņiem.
— Paklausies, Ilze. Nevajag uzreiz vārīties. Tu esi ienākusi mūsu ģimenē, saproti? Pie mums tā nerīkojas. Mamma vienmēr teica: ģimene paliek ģimene. Savējiem ir jāpalīdz.
— Es varu palīdzēt, — Ilze atbildēja. — Varu atsūtīt sociālā dienesta tālruņa numuru. Tur risina jautājumus par mājokli ģimenēm ar bērniem.
Inese pavēra muti. Tad aizvēra. Viņas sejā kaut kas noraustījās — šādu atbildi viņa acīmredzot nebija gaidījusi. Droši vien bija pieradusi, ka vedeklas apjūk, sarkst, minstinās un cenšas piemeklēt pēc iespējas maigākus vārdus.
— Tu nopietni? — viņa beidzot izspieda.
— Pilnīgi nopietni.
Maisiņš ar mantām joprojām karājās Ineses rokā. Tad viņa strauji apgriezās un devās pa gaiteni uz kāpnēm. Soļoja skaļi, ar tādu troksni, it kā gribētu, lai visa kāpņu telpa dzirdētu viņas aizvainojumu.
Pie pēdējā pakāpiena viņa vēl pagriezās atpakaļ.
— Mamma par šo uzzinās!
— Pasveicini viņu, — Ilze atbildēja un aizvēra durvis.
Sandra piezvanīja tajā pašā vakarā. Ilze ieraudzīja vārdu telefona ekrānā un uz īsu mirkli paturēja pirkstu virs atbildes pogas. Tad tomēr pacēla.
— Ko tu sev atļaujies! — vīramātes balss bija skaļa, trīcoša no taisnīga sašutuma. — Inese raud! Bērniem nav, kur palikt! Bet tu aizcērt durvis savējiem deguna priekšā!
— Sandra, — Ilze pateica vienmērīgi, — Inese man nav tuva radiniece. Arī viņas bērni nav. Tas ir mūsu dzīvoklis, un es lemju, kas tajā dzīvo.
— Tu esi vedekla! Tev ir pienākums…
— Man nav nekādu pienākumu ārpus tā, par ko mēs esam vienojušies. Un par Ineses pārvākšanos mēs nekad neesam vienojušies.
Iestājās pauze. Pēc tās Sandras balss mainījās — kļuva klusāka, mīkstāka, gandrīz lūdzoša.
— Nu, Ilzīt, kāpēc tu tā kā sveša. Inesei tagad ir grūti, viņa palikusi viena ar bērniem, vīrs aizgājis. Tu taču pati esi sieviete, tev vajadzētu saprast…
Ilze klausījās, kā spiediens nemanāmi pārvēršas žēlabās, un domāja: tātad tā. Vispirms uzbrukums, pēc tam līdzjūtība. Klasiska shēma. Gandrīz pēc rokasgrāmatas.
— Es saprotu, ka viņai ir smagi, — Ilze sacīja. — Bet tā nav mana atbildība.