— Paklausies tu mani! Tā ir mana māte, un viņa dzīvos tā, kā pati gribēs! Ja tev tas nepatīk — durvis zini, ceļš brīvs!
Edgars to pateica mierīgā balsī, pat nepaceļot toni, un tieši tas Ilzei šķita vēl biedējošāk nekā kliedziens. Viņš stāvēja priekšnama vidū, džinsu kabatās iebāzis rokas, un raudzījās uz sievu nevis kā uz cilvēku, bet kā uz šķērsli, kas traucē tikt tālāk. Kā uz kaut ko, ko vajadzētu vienkārši pastumt malā.
Ilze neatbildēja uzreiz. Viņa no pleca noņēma somu, uzkāra to uz āķa, lēnām atvilka jakas rāvējslēdzēju. Katra kustība bija nesteidzīga, it kā šīs pāris sekundes ļautu sakārtot domas. Aiz loga septembris sijāja sīku, neatlaidīgu lietu; pagalmā koki stāvēja tumši, samirkuši, un pelēcīgā gaisma padarīja šauro priekšnamu vēl nospiedošāku.
Trīs laulībā nodzīvoti gadi. Trīs gadi, kuros viņa sev atkārtoja: viņš jau nav slikts, tikai raksturs smags, un māte viņam tāda īpaša.
Taču šodien kaut kas bija mainījies. Ne skaļi, ne pēkšņi — drīzāk kā kluss klikšķis kaut kur dziļi iekšā.
Vīramāte, Sandra, viņu ikdienā neienāca uzreiz. Sākumā bija tikai telefona zvani. Gari, pamatīgi, ar vilktu balsi, kas atgādināja medu, kurā iemaisīts rūgtums. Edgars parasti aizgāja uz citu istabu, pievēra durvis un runāja tur. Kad atgriezās, viņš jau bija citāds — saspringts, nervozs, it kā gatavs aizstāvēties. Ilze ar laiku iemācījās to pamanīt pēc sīkumiem. Piemēram, pēc tā, kā viņš nolika glāzi uz galda: pārāk asi, ar sausu šķindienu.
Vēlāk Sandra sāka braukt ciemos.
Pirmajā reizē viņa ieradās “uz tēju”. Nosēdēja četras stundas. Dzīvokli viņa aplūkoja tā, kā mēdz vērtēt viesnīcu ar sliktām atsauksmēm: pie grāmatplauktiem saviebās, guļamistabā pirkstos paberzēja aizkaru un noteica: “Nu, nekas.” Viņas mutē tas skanēja gluži kā spriedums.
— Ilzīt, tu grīdu vispār mazgā? — Sandra pajautāja, pētot grīdlīsti. — Pie Edgara mājās vienmēr viss bija tīrs.
Edgars tajā brīdī sēdēja un klusēja. Tikai smaidīja savai mātei.
Toreiz Ilze vēl centās iebilst. Skaidroja, taisnojās, pierādīja savu taisnību. Vēlāk viņa saprata, ka tā bija kļūda. Sandru neinteresēja argumenti. Viņa klausījās tikai balss tonī — vai vedekla meklē attaisnojumus, vai uz viņu var uzspiest vēl stiprāk.
Izrādījās, ka var.
Līdz tā gada rudenim apciemojumi jau bija kļuvuši gandrīz par iknedēļas rituālu. Sandra parasti parādījās pēcpusdienā, tieši tad, kad Ilze atgriezās no darba. Ilze kārtoja grāmatvedību nelielā transporta uzņēmumā — darbs nebija trokšņains, taču nervus prasīja pietiekami. Un tad, nogurusi pēc dienas, viņa atslēdza dzīvokļa durvis un atrada vīramāti viesistabā. Sandra sēdēja krēslā ar muižkundzes cienīgu izteiksmi un klusi, bet ļoti skaidri sūdzējās Edgaram par dzīvi.
Sūdzības vienmēr bija vienas un tās pašas, kā veca, nodilusi plate. Spiediens. Mugura. Mazā pensija. Kaimiņi — rupji un neciešami. Māsasmeita Līga — nepateicīga. Un beigās obligāti sekoja galvenais: cik neizsakāmi grūti viņai esot vienai.
Edgars klausījās, māja ar galvu un ik pa brīdim uzmeta Ilzei tādu skatienu, kurā bija gaidas: nu, dari taču kaut ko. Piedāvā. Pacienā. Paēdini.
Ilze arī darīja. Klāja galdu. Baroja. Novāca pēc viešņas krūzi, pacieta viņas šķībo klusēšanu, pacieta padomus par matiem — “ko tu visu laiku ar to asti staigā” — un pacieta jautājumus par bērniem. Kad tad beidzot? Ko jūs velkat garumā? Edgars taču redzams, kāds vīrietis, viņam vajag ģimeni.
Taču reiz pacietība nepārplīsa. Nē, nekas nesprāga. Tā vienkārši izbeidzās. Klusi. Kā degviela, kas nemanāmi beidzas ceļa vidū.
Tas vakars sākās pavisam parasti. Ilze pārnāca mājās ap sešiem, uzkāpa ceturtajā stāvā, izņēma atslēgas — un jau aiz durvīm saklausīja balsis. Edgars. Un vēl kāds. Sievietes balss, sveša.
Viņa iegāja dzīvoklī.
Priekšnamā, tieši pretī ieejai, stāvēja nepazīstama sieviete ap četrdesmit pieciem gadiem. Liela auguma, zilā jakā ar traipu uz piedurknes, ar seju, kurā tajā brīdī bija redzama galēja neapmierinātība. Viņai cieši blakus turējās aptuveni septiņus gadus veca meitenīte un mazliet vecāks zēns. Abi klusi, nobijušies, vienādās pelēkās jakās.
Edgars stāvēja pie sienas. Vainīgs. Sarāvies mazs. Droši vien tieši tāds viņš bērnībā bija izskatījies, kad kaut ko sasita.
— Ā, re, arī viņa atnāca, — sieviete noteica. Balss viņai bija asa, pieradusi pie strīdiem. — Ilze, ja? Nu, sveika. Es esmu Inese, Edgara māsa. Mēs esam atbraukuši.
— Atbraukuši, — Ilze atkārtoja, vēl īsti nesaprotot, ko dzird.
— Uz palikšanu, — Inese piebilda un nez kāpēc paskatījās nevis uz Ilzi, bet uz Edgaru. — Mēs taču sarunājām. Tu taču viņai pateici.
Edgars nomurmināja kaut ko neskaidru. Kaut ko līdzīgu: “Nu, es domāju…”
Ilze lēni pagriezās pret vīru. Viņš ar lielu centību pētīja savas kedas.
Tikmēr Inese jau pārvietojās pa priekšnamu ar tādu skatienu, kāds ir cilvēkam, kurš ievācas jaunā vietā. Viņa novērtēja stūrus, ielūkojās virtuves virzienā.
— Bērni iekārtosies jūsu otrajā istabā, — viņa lietišķi paziņoja. — Tur ir dīvāns, es pagājušajā reizē redzēju. Es pagaidām būšu pie mammas, bet jūs jau saprotat — viņai vienistabas dzīvoklis, šauri. Jūs esat ģimenes cilvēki, jums viss sakārtots. Ilze, nu tu taču saproti.
Tas nebija jautājums. Tas bija paziņojums.
— Tev ir pienākums uzturēt manus bērnus! — Inese vēl piebilda, un šajā brīdī viņas balss kļuva pavisam stingra, gandrīz svinīga, it kā viņa nolasītu kādu oficiālu lēmumu. — Tu esi ienākusi šajā ģimenē, tātad atbildi par visiem.
Ilze klusēja vienu sekundi. Tad otru.
Pēc tam viņa mierīgi pateica:
— Labi. Es sapratu.
Inese, šķiet, bija gaidījusi skandālu. Varbūt asaras. Varbūt garu taisnošanos un iebildumus. Taču Ilze tikai pamāja ar galvu.