Viņš apstājās gandrīz uzreiz, tiklīdz ieraudzīja abu sieviešu sejas. Gaisā bija jūtams spriegums, kuru nevarēja nepamanīt.
— Kas te notiek? — viņš piesardzīgi pajautāja, it kā baidītos izprovocēt vēl lielāku vētru.
— Tava sieva mani dzen laukā, — Inese žēlabaini iesāka, uzreiz mainīdama balsi. — Viņa negrib palīdzēt slimai vecai sievietei.
Ilze sastinga. Viņa nespēja noticēt tam, ko tikko dzirdēja. Pirms mirkļa valdonīgā un pašpārliecinātā Inese vienā acu mirklī bija pārtapusi par vārgas, neaizsargātas cietējas tēlu.
— Jāni, viņa ievācās šeit bez manas piekrišanas! — Ilze iesaucās, nespēdama apvaldīt sašutumu.
Vīrs novērsa skatienu.
— Mamma nejūtas labi, — viņš klusi atbildēja. — Viņai vajadzīgs atbalsts.
— Nejūtas labi? — Ilze pārlaida skatienu vīramātei, kura vēl pirms brīža ļoti veikli locīja savas drēbes. — Man gan viņa izskatās pilnīgi vesela.
— Mammai ir problēmas ar sirdi, — Jānis iecirtīgi noteica. — Ārsts ieteica, lai viņa nepaliktu viena.
Tajā brīdī Ilze skaidri saprata: viņš melo. Inese nekad nebija sūdzējusies par sirdi. Gluži pretēji — viņa vienmēr lielījās, ka veselība viņai esot stiprāka nekā daudziem jaunajiem.
— Pietiek melot! — Ilze vairs nespēja klusēt. — Viņai nav nekādu nopietnu slimību!
— Ilze, nomierinies, — Jānis mēģināja runāt mierinoši. — Tu esi pārāk skarba.
— Skarba? — viņa lēni pagriezās pret vīru. — Tātad skarba esmu es?
Pēdējās pacietības atliekas sabruka kā smiltis starp pirkstiem. Ilze pēkšņi ieraudzīja nodevību visā tās kailumā. Jānis savu izvēli bija izdarījis jau sen, tikai tagad viņš to beidzot parādīja atklāti.
— Jāni, man pietiek, — viņa sacīja stingrā, aukstā balsī. — Izvēlies. Vai nu tava māte aiziet, vai arī jūs abi.
Istabā iestājās smags klusums. Inese sastinga ar drēbju gabalu rokās, it kā nebūtu gaidījusi, ka Ilze uzdrošināsies pateikt ko tādu. Jānis skatījās uz sievu neticīgi, it kā viņa būtu izteikusi kaut ko neiespējamu.
— Tu nevari no manis to prasīt, — viņš nočukstēja.
— Varu, — Ilze atbildēja, nenovēršot skatienu no viņa acīm. — Šīs ir manas mājas. Tāpēc izvēlies — savu māti vai sievu.
Jānis nolaida galvu. Klusums vilkās tik ilgi, ka šķita — laiks apstājies. Tad viņš pacēla acis un paskatījās uz Inesi.
— Mammu, savāc savas mantas, — viņš klusi pateica.
Inese sašutumā iešņācās, bet Ilzei no krūtīm izlauzās gandrīz nemanāma atvieglojuma nopūta.
Taču nākamie vārdi šo atvieglojumu sadragāja.
— Es arī iešu, — Jānis negaidīti piebilda. — Es nevaru atstāt mammu vienu.
Tas izskanēja kā galīgs spriedums. Ilze saprata: vīrs patiešām bija izvēlējies. Un viņa šajā izvēlē nebija iekļauta.
Pēc stundas mājoklis bija tukšs. Ilze stāvēja viesistabas vidū un skatījās uz nekārtību, ko viņi bija atstājuši aiz sevis. Mantām nebija vietas, mēbeles bija sastumtas sveši un nepareizi, it kā kāds būtu centies izdzēst viņas dzīvi.
Asaras lēni noritēja pār vaigiem. Ne tik daudz sāpju dēļ, cik no satricinājuma. Viņu pārņēma rūgta atziņa: cilvēki var būt neiedomājami savtīgi, bezkaunīgi un nepateicīgi.
Ilze piegāja pie dīvāna un lēnām atbīdīja to atpakaļ ierastajā vietā. Pēc tam sakārtoja krēslu. Tad mazo galdiņu pie loga.
Ar katru kustību telpā atgriezās kārtība. Un kopā ar to — arī miers. Dzīvoklis pamazām atkal kļuva par mājām. Viņas mājām. Tikai viņas.
Ilze apsēdās savā iemīļotajā atzveltnes krēslā un pārlūkoja istabu. Viss bija savās vietās. Katrs priekšmets tur, kur tam jābūt. Klusums vairs nebija tukšs — tas dziedēja.
Mājas atkal piederēja viņai.