Viņas pārsteigums pārauga aukstā niknumā. Ineses nekaunība pārspēja visu, ko Ilze līdz šim bija pieredzējusi.
— Es uz jūsu vasarnīcu nebraukšu, — viņa pateica stingri, skaidri nošķirdama katru vārdu.
— Kā tas ir — nebrauksi? — Inese sarauca pieri. — Es taču jau visu esmu saplānojusi.
— Tad plānojiet bez manis, — Ilze asi pārtrauca. — Man ir darbs.
— Darbs, darbs… — vīramāte atmeta ar roku, it kā tas būtu nieks. — Jaunai sievai jāprot palīdzēt ģimenei.
Ilze piecēlās no dīvāna. Pacietības vairs nebija palicis ne piliena. Gadiem krātie pazemojumi, iejaukšanās un pavēles beidzot bija piepildījušas mēru līdz malām.
— Inese, — viņa ierunājās lēni, cenšoties noturēt balsi mierīgu. — Lūdzu, atstājiet manu dzīvokli.
— Ko tu pateici? — vīramāte sastinga.
— Ejiet prom, — Ilze atkārtoja un devās pie durvīm. — Tūlīt pat.
Inese lēnām piecēlās. Acīs viņai iedegās niknas, asas dzirkstis.
— Tu vēl nožēlosi, — viņa nošņāca un devās uz izeju.
Kad durvis aiz viņas aizvērās, Ilze palika stāvam gaitenī, ar muguru atbalstījusies pret vēso virsmu. Rokas trīcēja no sasprindzinājuma. Tomēr pirmo reizi pēc ilga laika viņa bija aizstāvējusi savu telpu.
Jānis mājās pārnāca vēlu. Māte jau bija paguvusi viņam izstāstīt notikušo savā versijā. Viņš ielauzās dzīvoklī saniknots.
— Kā tu uzdrošinājies izmest manu māti?! — viņš uzkliedza.
— Viņa pārkāpa visas robežas, — Ilze atbildēja mierīgi.
— Mamma tikai gribēja palīdzību!
— Tava mamma gribēja mani pārvērst par kalponi.
Toreiz Jānis pirmo reizi atklāti nostājās pret sievu. Viņa vārdi bija nežēlīgi, asi un sveši. Un tajā brīdī Ilze līdz galam saprata: viņa ir viena pret viņiem abiem.
Pēc nedēļas Ilze atgriezās no darba un apstājās priekšnamā. No istabas spraucās gaisma, kaut viņa bija pārliecināta, ka visu bija atstājusi izslēgtu. Tad atskanēja soļi.
Inese stāvēja pie skapja un mierīgi karināja tajā savas drēbes. Stūrī novietotais čemodāns nepārprotami liecināja, ka tas nav īss apciemojums.
— Kas te notiek? — Ilze jautāja.
— Es pārvācos pie jums, — vīramāte atbildēja gluži mierīgi. — Jānis piekrita.
Ilze uzreiz saprata: tā bija atriebība par atteikumu, par izraidīšanu, par aizskarto lepnumu. Ineses nekaunībai nebija robežu.
— Inese, vācaties prom no mana dzīvokļa. Nekavējoties.
Vīramāte pat nepagriezās. Viņa turpināja kārt drēbes skapī ar izaicinoši lēnām kustībām, it kā apzināti vēlētos Ilzi izvest no pacietības.
— Tagad šis ir arī mans dzīvoklis, — Inese noteica rāmi. — Jānis man atļāva.
Ilzei deniņos sāka dunēt asinis. Viņa savilka plaukstas dūrēs, cenšoties savaldīt dusmas. Šī sieviete jau bija pārvērtusi viņas dzīvi par elli, un tagad grasījās pilnībā ieņemt arī viņas mājas.
— Jums nav nekādu tiesību šeit dzīvot! — Ilze iesaucās. — Šis īpašums pieder man!
— Tagad tas ir kopīgs, — Inese atcirta, pagriezdamās pret viņu. — Ģimenei ir jārūpējas par vecākajiem.
Viņa runāja tādā tonī, kā skolotāja, kas pamāca neattapīgu bērnu. Katrā vārdā skanēja pārākums un paštaisnums.
Tajā brīdī ārdurvis ar troksni aizcirtās, un istabā ienāca Jānis.