— Tās taču pieskaņojas galdautam.
— Pieskaņojas vai nepieskaņojas… — Inese neapmierināti savilka muti. — Galvenais, lai mājās viss būtu ērti un lietojami.
No tās dienas spriedze dzīvoklī auga gandrīz ar katru stundu. Ilze arvien biežāk pamanīja, ka kāds ir skāries pie viņas lietām. Grāmatas plauktā vairs nestāvēja tā, kā viņa bija salikusi. Garšvielu burciņas virtuvē bija sarindotas pēc alfabēta. Vannasistabā krēmi, losjoni un smaržas atradās pavisam citās vietās. Ilze nespēja saprast, kad Inese vispār paspēj to visu izdarīt.
Piektdiena kļuva par robežu, aiz kuras viņa vairs nevarēja izlikties, ka nekas nenotiek. Atgriezusies no darba, Ilze apstājās viesistabas vidū kā sastindzusi. Dīvāns bija aizstumts uz stūri. Atzveltnes krēsls pagriezts pret televizoru. Mazais galdiņš vairs nestāvēja savā vietā, bet bija piebīdīts pie loga.
— Jāni! — viņa skaļi pasauca vīru.
— Kas noticis? — viņš parādījās guļamistabas durvīs.
— Tava māte ir pārkārtojusi visas mēbeles!
Jānis nesteidzīgi apskatīja istabu.
— Patiesībā nav slikti, — viņš paraustīja plecus. — Mammai ir laba gaume šādās lietās.
— Šīs ir manas mājas! — Ilze nespēja savaldīties. — Kā viņa vispār uzdrošinājās?
— Mūsu mājas, — Jānis mierīgi izlaboja. — Un mamma taču cenšas mūsu labā.
Tajā brīdī Ilze skaidri saprata: tā vairs nebija parasta uzmācība. Tā bija cīņa par teritoriju. Inese iezīmēja savas robežas un lika saprast, kurš te noteiks kārtību. Vēl sāpīgāk bija apzināties, ka Jānis stāvēja mātes pusē.
Nākamajā dienā Ilze pamanīja, ka pazudušas rezerves atslēgas. Kad viņa pajautāja vīram, Jānis vainīgi novērsa skatienu.
— Mamma palūdza, — viņš nomurmināja. — Viņa reizēm grib ienākt un sakārtot.
Ilzei uz mirkli šķita, ka viņa pārklausījusies. Pēc tam sākās slepenās vizītes. Viņa atnāca mājās un ikreiz atrada jaunas pēdas. Ledusskapis bija piekrauts ar produktiem, ko viņa nebija pirkusi. Skapī viņas drēbes bija pārliktas pēc svešas, tikai Inesei saprotamas sistēmas.
— Jāni, tava māte ir pārkāpusi visas robežas! — kādā vakarā Ilze beidzot izsprāga.
— Nerunā tā par mammu, — vīrs atbildēja vēsi. — Viņa to dara mūsu dēļ.
Ilze skatījās uz Jāni un vairs neatpazina viņu. Cilvēks, kuru viņa bija mīlējusi, pēkšņi šķita svešs. Katra nākamā diena atnesa jaunu pierādījumu, ka dzīvoklis pamazām pārstāj piederēt viņai.
Inese kļuva arvien drošāka. Tagad viņa ieradās pat tad, kad Ilze bija mājās, un komentēja visu pēc kārtas. Ilze juta, ka viņas pacietība tuvojas beigām.
— Ilze, tu esi pārāk savtīga, — Jānis paziņoja pēc kārtējā strīda. — Mammai ir taisnība. Tu domā tikai par sevi.
Šie vārdi iecirtās viņā kā ass nazis. Ilze saprata: vīrs savu izvēli jau ir izdarījis. Pret viņu tagad stāvēja nevis viens cilvēks, bet divi.
Aprīlī Inese ieradās ar jaunu ieceri. Viņa ērti apsēdās atzveltnes krēslā, kuru pati reiz bija pārbīdījusi, un pasmaidīja tā, it kā viss jau būtu izlemts.
— Ilze, mīļā, mums jāparunā par vasarnīcu, — viņa iesāka tonī, kas nepieļāva iebildumus.
— Par kādu vasarnīcu? — Ilze saspringa.
— Par manu, protams, — Inese izslējās. — Jānis apsolīja man šovasar palīdzēt.
— Viņš strādā, — Ilze iebilda. — Viņam nav laika vasarnīcai.
— Brīvdienās Jānis brauks pie manis, — Inese paskaidroja. — Bet tu visu vasaru pavadīsi manā vasarnīcā.
Ilze lēni iztaisnojās.