Viņa neizvilka telefonu, neieslēdza televizoru un nemēģināja sevi nodarbināt ar kaut ko citu. Vienkārši sēdēja, nesteidzīgi malkoja karsto kafiju un caur logu vēroja vakara pilsētu, kas lejā mutuļoja savā ierastajā ritmā. Tieši šis mierīgums Andri kaitināja daudz vairāk nekā jebkura asa frāze.
Durvju zvans atskanēja nevis parasti, bet uzstājīgi, gandrīz pavēloši. Trīs īsi, asi signāli, kas neļāva šaubīties: aiz durvīm stāv cilvēks, kurš nav pieradis gaidīt un negrasās to darīt arī tagad. Andris strauji pacēla galvu un metās gaitenī. Ilze tikmēr vēlreiz iemalkoja kafiju, lēnām nolika krūzi uz apakštasītes un tikai pēc tam piecēlās.
Uz sliekšņa stāvēja Sandra, bet aiz viņas, it kā aiz lielāka putna paslēpies izbiedēts cālēns, bikli turējās Anna. Sandra bija uzvilkusi stingra piegriezuma mēteli, un viņas seja bija savilkta paštaisna sašutuma grimasē. Viņa neienāca dzīvoklī — viņa tajā iebrāzās. Ar vienu soli jau bija priekšnamā un uzreiz pārlaida apkārtnei saimniecisku, vērtējošu skatienu, gluži kā pārbaudītāja, kas ieradusies inspekcijā.
— Nu, sveiks, Andri, — viņa sacīja, vēršoties tikai pie dēla un demonstratīvi izliekoties, ka dzīvokļa īpašniece vispār neeksistē. — Es tev atvedu māsu. Skatos, te pie jums nemaz nav slikti iekārtots. Plaši.
Andris tūlīt sāka rosīties. Viņš palīdzēja mātei novilkt mēteli, paņēma Annas somu, neveikli smaidīja un centās izskatīties tā, it kā viss notiktu pilnīgi normāli. Anna nedroši pārkāpa slieksni, viņas skatiens satraukti skraidīja no vienas puses uz otru.
— Labvakar, Sandra. Sveika, Anna, — Ilzes mierīgā balss lika abām viešņām mazliet sarauties. Viņa stāvēja pie sienas, atslābināta un savaldīga, un šis viņas miers asi kontrastēja ar saspringumu, ko ienācējas bija atnesušas sev līdzi.
Sandra beidzot pagrieza skatienu uz viņu. Tajā nebija ne siltuma, ne pieklājības — tikai auksta nicinājuma kārta.
— Ilze. Andris man pastāstīja par kaut kādu… pārpratumu. Par kaut kādu muļķīgu papīrīti. Ceru, tu jau esi nākusi pie prāta un sapratusi, kādu muļķību esi sarīkojusi. Mēs esam ģimene. Ģimenē cilvēki cits citam palīdz, nevis izraksta rēķinus.
Viņa runāja tādā tonī, kādā parasti norāj neapdomīgu bērnu. Šajā balsī nebija piedāvājuma sarunāties. Tajā jau bija gatavs spriedums: Ilze ir kļūdījusies, viņai jāatvainojas un jāatgriež viss “pareizajās” sliedēs.
— Tas nav pārpratums, — Ilze atbildēja tikpat nosvērti. Viņa piegāja pie žurnālgaldiņa, uz kura joprojām atradās sagatavotā lapa. — Tas ir konkrēts piedāvājums. Tā kā jūs jau esat šeit, varam to apspriest visi kopā.
Viņa pacēla līguma projektu un nolika to uz galda tieši Sandras priekšā. Sandra pa to laiku jau bija iekārtojusies uz dīvāna, turklāt ieņēmusi pašu vidu, it kā šī vieta viņai pienāktos pēc noklusējuma. Anna apsēdās līdzās pašā malā, sakņupusi un gatava jebkurā brīdī kļūt pavisam nemanāma.
Sandra pārlaida papīram nicīgu skatienu, taču pat nemēģināja lasīt.
— Ko te vispār apspriest? Šo bezjēdzīgo ķēpājumu? Meitene dzīvos šeit, jo viņa ir mana dēla māsa, un šīs ir arī viņa mājas. Punkts.
— Šīs ir manas mājas, — Ilze klusi, bet skaidri izlaboja. — Un, ja jums tik ļoti rūp Annas labklājība un jūs uzstājat, lai viņa dzīvotu tieši šeit, es sagatavoju nosacījumus. Lai viss būtu godīgi un saprotami. Andris teica, ka jums sirds lūztu, ja Anna nonāktu kopmītnēs. Tātad viņas ērtības jums ir ļoti svarīgas. Es vienkārši piedāvāju piedalīties šo ērtību nodrošināšanā arī finansiāli. Jūs būsiet līguma galvotāja, vai ne? Es pareizi saprotu?
Istabā uz pāris sekundēm iestājās pilnīgs klusums. Sandra skatījās uz vedeklu, un viņas sejā lēnām kāpa tumši sarkans niknuma plankums. Sieviete, kura bija pieradusi meistarīgi spēlēt uz vainas apziņu un pienākuma jūtām, pirmo reizi sastapās ar situāciju, kurā viņas manipulācijas tika pārtulkotas lietišķā valodā. Galvenais ierocis — “ģimenes pienākums” — pēkšņi kļuva bezspēcīgs pret skaidri noformētu cenu un noteikumiem.
— Kā tu uzdrošinies… — Sandra sāka, aiz sašutuma gandrīz elsdama. — Kā tu vispār uzdrošinies ar mani runāt tādā tonī? Manu rūpēšanos par meitu pārvērst eiro? Tu esi pie pilna prāta? Mēs esam ģimene! Bet tu visu padari par tirgu!
— Tirgus sākas tad, kad kāds vēlas saņemt pakalpojumu par velti, aizbildinoties ar radniecību, — Ilze atcirta, balsi nepaceļot ne par mata tiesu. — Es piedāvāju civilizētu un godīgu vienošanos. Anna saņem ērtu dzīvesvietu pilsētas centrā, bet es saņemu atlīdzību par sava īpašuma, laika un resursu izmantošanu. Viss ir līdzsvarā.
— Andri! — Sandra iekliedzās, pagriezdamās pret dēlu, kurš līdz tam bija stāvējis istabas vidū kā sastindzis stabs. — Tu dzirdi, ko viņa runā?! Tu tiešām ļausi šai… šai tirgotājai tā runāt ar tavu māti? Tu šajā mājā esi vīrietis vai tikai mēbele?
Andris sarāvās, it kā būtu saņēmis pļauku. Viņš paskatījās uz māti, tad uz sievu. Viņš bija iespiests starp diviem spēkiem, kā starp laktu un āmuru, un nezināja, uz kuru pusi spert nākamo soli.
— Mammu, Ilze… nevajag… lūdzu, nedarīsim tā… mēs taču varam mierīgi visu pārrunāt…
— Ar tevi es vispār vairs nerunāju! — Sandra asi pārtrauca un nomērīja viņu ar dedzinošu skatienu. — Es jau redzu, ka no tevis jēgas nav. Tu esi ļāvis sev uzkāpt uz kakla! Es tevi audzināju citādi.