Tad Sandra atkal pavērsa seju pret Ilzi. Viņas skatienā uzliesmoja tāds niknums, ka šķita — tūlīt no acīm izšķilsies dzirksteles.
— Lai tev beidzot ir skaidrs. Naudu tu nedabūsi. Anna dzīvos šeit. Un, ja kaut mēģināsi viņu izlikt aiz durvīm, pati būsi vainīga. Tu vēl nožēlosi dienu, kad vispār sasaistīji savu dzīvi ar mūsu ģimeni.
Šie vārdi palika karājamies gaisā — smagi, indīgi, kā purva izgarojumi. Sandra tos bija izteikusi ar pilnīgu pārliecību, it kā būtu valdniece, kas pasludina savu gribu aprobežotiem padotajiem. Viņas sejā jau bija iegravējusies uzvarētājas grimase: nekaunīgā vedekla nolikta pie vietas. Viņa acīmredzot gaidīja asaras, lūgšanos, padošanos.
Andris izskatījās kā saplacis. Viņš it kā bija kļuvis mazāks, šaurāks, gandrīz nemanāms. Skatiens lēkāja no mātes uz sievu un atpakaļ, bet seja bija bāla, nelaimīga, kā cilvēkam, kuru publiski pazemojuši visu acu priekšā. Anna, līdz tam gandrīz pazudusi kopējā spriedzē, ievilka galvu plecos tik dziļi, ka kakls gandrīz vairs nebija redzams.
Taču Ilze neraudāja. Viņa arī nekliedza. Notika kas cits — savāds un negaidīts. Viņas sejā, kas līdz šim bija atgādinājusi aukstu, necaurlaidīgu masku, pēkšņi pavīdēja… atvieglojums. It kā viņa ilgi būtu risinājusi sarežģītu uzdevumu un beidzot atradusi vienīgo pareizo, tīro un precīzo risinājumu.
Lūpu kaktiņu skāra tik tikko manāms smaids. Tas nebija priecīgs. Drīzāk ass un bīstams, kā ķirurgam, kurš beidzot skaidri ieraudzījis audzēja robežas un jau zina, kur jāgriež.
Viņa lēni pārlūkoja visus trīs. Vispirms Sandru — sievieti, kuras acīs vēl dega paštaisnas varas uguns. Tad Annu, klusu, nobijušos figūriņu mātes rokās. Un tikai pēc tam Ilzes skatiens apstājās pie Andra.
Viņa skatījās ilgi. Rūpīgi. Gandrīz sveši. It kā pirmo reizi patiesi viņu redzētu.
Nevis vīru. Nevis cilvēku, ar kuru bija dalīta māja, ikdiena, plāni un klusie vakari. Viņas priekšā stāvēja svešķermenis pašas dzīvoklī. Ne partneris, ne balsts, bet vājš posms, pa kuru citu cilvēku vēlmes ienāca viņas dzīvē kā caur vaļā atstātām durvīm. Mūžīgais dēls, kurš tā arī nebija spējis kļūt par vīru.
Tajā brīdī viņa pieņēma lēmumu.
— Jums ir taisnība, Sandra, — Ilze pēkšņi sacīja mierīgi, gandrīz maigi.
Sandra uzreiz izslējās, it kā nupat būtu saņēmusi kroni. Andris pacēla acis uz sievu ar trauslu cerību. Vai tiešām… viņa atkāpjas?
Ilze piegāja pie galda un paņēma rokās sagatavoto vienošanos. Lapu viņa turēja abās plaukstās uzmanīgi, it kā tas būtu kāds īpaši svarīgs dokuments. Tad, kamēr visi trīs apstulbuši skatījās, viņa lēni pārplēsa papīru uz pusēm. Skanēja sauss, ass plīsuma troksnis.
Pēc tam vēlreiz.
Un vēlreiz.
Viņa to nedarīja dusmu uzplūdā. Nebija ne histērijas, ne trīcošu roku. Ilze iznīcināja dokumentu precīzi, vēsi un apzināti, pārvēršot to vienādos, rūpīgi saplēstos gabaliņos. Tas vairāk līdzinājās rituālam nekā dusmu izvirdumam. Kad viss bija galā, viņa atvēra plaukstu, un papīra strēmeles bez skaņas iebira dārgajā rotangpalmas atkritumu grozā pie darba galda.
— Vienošanās nebūs, — viņa turpināja tajā pašā rāmajā balsī. Skatiens pievērsās sastingušajai Sandrai. — Rēķinu nebūs. Un maksājumu arī nebūs.
— Nu beidzot. Laikam tomēr līdz galvai aizgāja, — Sandra izšņāca, lūpām savelkoties triumfējošā smaidā.
Ilze uz to neatbildēja. Viņas acis pārgāja pie Annas.
— Anna šeit nedzīvos. Nevienu pašu dienu.
Sandras seja sāka lēnām mainīties. Smaids noslīdēja, it kā kāds to būtu notraucis ar roku. Vaigos atkal sakāpa sārtums, tikai šoreiz tas vairs neizskatījās pēc taisnīgu dusmu karstuma. Tā bija apjukuma un neizpratnes krāsa.
Un tad Ilze izdarīja pēdējo sitienu. Klusu, precīzu un iznīcinošu.
Viņa atkal paskatījās tieši uz vīru.
— Un tu arī ne, Andri.
Vārdi iekrita klusumā kā akmeņi dziļā akā.
Andris sastinga. Mute mazliet pavērās, taču no tās neizlauzās neviena skaņa. Izskatījās, it kā kāds ar vienu kustību būtu izsūcis no viņa visu gaisu.
— Šķiet, tu mani nesadzirdēji, — Ilze atkārtoja, ne mirkli nenovēršot no viņa acis. Viņas mierīgums bija nežēlīgāks par jebkuru kliedzienu. — Es teicu: tu šeit vairs nedzīvosi. Tev ir tieši viena stunda, lai savāktu savas mantas. Vari paņemt visu, ko esi iegādājies pats. Pēc tam ņem savu māsu un dodieties pie mātes. Viņai taču ir liels dzīvoklis. Tur jums noteikti būs ļoti ērti.
Istabā iestājās absolūts, apdullinošs klusums.
Sandra blenza uz vedeklu tā, it kā viņas acu priekšā cilvēks būtu pārvērties par briesmoni. Viņa bija atnākusi, lai iemitinātu meitu šajā dzīvoklī. Bet viss bija beidzies ar to, ka pašas dēls tika izlikts aiz durvīm. Viņas “ģeniālais” plāns vienā mirklī bija pārvērties katastrofā.
— Tu… tu tā nedrīksti… — Andris beidzot izdvesa, it kā ķertos pie gaisa, pie sienām, pie jebkā, kas neļautu nogrimt.
— Drīkstu gan. Šis ir mans dzīvoklis, — Ilze atbildēja asi un skaidri. — Laiks jau iet. Ja pēc stundas jūs visi nebūsiet atstājuši manu mājokli, es izsaukšu meistaru. Slēdzene tiks nomainīta. Tavas mantas maisos gaidīs kāpņu telpā.
Viņa pagriezās un, nevienu no viņiem vairs nepagodinājusi pat ar skatienu, mierīgi devās uz guļamistabu. Durvis netika aizcirstas. Ilze tās tikai klusi pievēra aiz sevis.
Trīs cilvēki palika viesistabā — apjukuši, pazemoti, satriekti. Šajā mājā viņi pēkšņi bija kļuvuši par svešiniekiem. Galīgi un neatgriezeniski.
Skandāls bija beidzies.
Ģimenes vairs nebija.