— Kaut kāds cirks?
Ilze nolaida roku un mierīgi nolika lapu atpakaļ uz galda spīdīgās virsmas. Viņa raudzījās uz vīru tā, kā mēdz skatīties uz paviršu darbinieku, kuram pat visvienkāršākais norādījums šķiet par sarežģītu.
— Tas nav cirks, Andri. Tas ir darījuma piedāvājums. Tu pats teici, ka mēs varam vienoties. Lūk, nosacījumi, pie kuriem es vispār esmu gatava sākt sarunu. Tu taču apgalvo, ka Anna jau ir pieaugusi, patstāvīga meitene, ja reiz gatavojas studijām. Lieliski. Tādā gadījumā viņa spēs saprast, ka, dzīvojot citas personas īpašumā, ir noteikumi, ar kuriem jārēķinās.
Vārdi “citas personas īpašums” iecirta viņam sejā kā asa pļauka. Andris spēra soli uz priekšu, un viņa vaibsti savilkās dusmu un pazemojuma grimasei līdzīgā izteiksmē.
— Citas personas? Tas ir mūsu mājoklis! Mēs te dzīvojam! Un Anna ir mana māsa! Kāda vēl īres maksa starp radiem, Dieva dēļ? Tu vispār saproti, ko runā? Kur tev sirdsapziņa palikusi?
— Sirdsapziņai ar šo nav nekāda sakara. Te ir pavisam vienkārša saimnieciska loģika, — viņas miers palika necaursitams. — Dzīvoklis pieder man. Mani vecāki palīdzēja ar pirmo iemaksu vēl ilgi pirms mūsu kāzām, un septiņus gadus es viena pati vilku hipotekāro kredītu, atsakoties no ļoti daudz kā. Tagad šim īpašumam ir vērtība. Un arī tā izmantošanai ir vērtība. Tava māsa aizņems istabu, tērēs ūdeni un elektrību, lietos manas mēbeles un sadzīves tehniku. Tam visam ir cena. Vai tava māte tiešām domā, ka tas viss pats no gaisa nokrīt?
Andris sagrāba nolādēto lapu no galda. Papīrs viņa pirkstos vairs nelikās plāns un viegls — tas šķita kā smaga kapa plāksne, kas uzgūlusies viņu laulībai.
— Un šis? — viņš iebakstīja piektajā punktā. — “Personīgais laiks par stundas tarifu”? Tu esi uzlikusi cenu sarunām ar mani un manu ģimeni? Piecdesmit eiro stundā? Tev viss kārtībā ar galvu?!
— Es neesmu noteikusi maksu par sarunām, — Ilze viņu izlaboja, un viņas acīs uz mirkli nozibēja auksta dzirksts. — Es esmu noteikusi maksu par laiku, ko nāksies tērēt jūsu “trauslās meitenītes” problēmu risināšanai. Par to, ka man būs jāskaidro, kā darbojas veļas mašīna, jāuzklausa viņas žēlabas par pasniedzējiem, jānomierina tava māte pa telefonu un jāapliecina, ka viņas bērniņš ir paēdis un dzīvs. Mans laiks ir mans galvenais resurss, Andri. Es to ieguldu darbā, lai uzturētu dzīves līmeni, pie kura tu jau esi tik ērti pieradis. Un es negrasos to bez maksas izdāļāt, apkalpojot infantīlus radiniekus.
Andris pēkšņi sajuta, ka viņam pietrūkst gaisa. Viņš bija iedzīts stūrī. Ikviens mēģinājums apelēt pie jūtām, pie ģimeniskuma, pie kopīgās dzīves sadūrās ar Ilzes ledaini precīzo loģiku un sabira putekļos. Viņš gribēja runāt par žēlastību, par radniecību, par to, ka “tā taču nedara”, bet pretī saņēma skaitļus, punktus un nosacījumus. Andris bija palicis bez ieročiem. Viņš sāka staigāt pa istabu šurpu turpu kā zvērs būrī, kamēr Ilze stāvēja pie galda un vēroja viņu ar atturīgu, gandrīz pētniecisku interesi. Un tad, sapratis savu pilnīgo bezspēcību, viņš izdarīja to, ko vienmēr darīja brīžos, kad vairs nespēja neko atrisināt pats: izvilka telefonu.
Ilze pamanīja šo kustību, un viņas lūpu kaktiņā uz mirkli parādījās tik tikko manāms nicīgs smaids. Viņa zināja, kas sekos. Šis žests bija kapitulācijas zīme. Atzīšanās, ka Andris nav pieaudzis vīrietis, kurš spēj sakārtot problēmu savā ģimenē, bet gan puika, kas skrien sūdzēties mammai.
— Mammu? — viņa balss tūlīt pārvērtās; tajā ielavījās aizvainots, žēlabains tonis. — Mammu, te Ilze… viņa ir pilnīgi sajukusi prātā. Tu neticēsi, ko viņa te sarīkoja… Jā, Annas dēļ… Uzrakstījusi kaut kādu papīru… Saka, lai maksā par istabu…
Kamēr viņš juceklīgi un saraustīti klāstīja mātei pazemojošos “līguma” punktus, Ilze bez vārda pagriezās, aizgāja līdz ēdamgaldam, paņēma savu šķīvi ar jau atdzisušajiem makaroniem, ienesa to virtuvē un sāka mazgāt traukus. Šī mierīgā, ikdienišķā darbība — ūdens šalkoņa, klusa porcelāna saskare ar izlietni — veidoja gandrīz apdullinošu pretstatu viņa histēriskajai čukstēšanai telefonā. Ilze viņā neklausījās. Viņa rūpīgi noskaloja vakariņu paliekas no šķīvja, it kā tikpat metodiski skalotu nost no savas dzīves viņa ģimeni ar visām tās nebeidzamajām prasībām.
Andris beidza sarunu un izaicinoši paskatījās uz viņu. Acīs viņam bija parādījusies sīka, ļauna uzvaras dzirksts. Tagad viņš vairs nebija viens.
— Mamma tūlīt būs klāt. Tad tu runāsi ar viņu.
Ilze aizgrieza krānu. Viņa paņēma tīru virtuves dvieli, lēni un pamatīgi noslaucīja rokas, tikai pēc tam pagriezās pret vīru.
— Labi. Es tieši gribēju aprunāties ar līguma galvotāju.
Pagāja precīzi četrdesmit minūtes. Šajā laikā Andris vairākas reizes apstaigāja dzīvokli gar sienām kā tīģeris aplokā pirms barošanas. Brīžiem viņš apstājās un cieši vēroja Ilzi, it kā cerētu, ka viņa tomēr pārdomās, bet tad atkal atsāka nervozo staigāšanu, pusbalsī murminot saraustītas frāzes un it kā mēģinot izspēlēt gaidāmo sarunu. Ilze, pretēji tam, šķita kā iemiesots olimpisks miers. Viņa uzvārīja sev kafiju moka kanniņā, ļaujot dzīvoklim piepildīties ar biezu, rūgtenu aromātu, un pēc tam ar krūzi rokās iekārtojās atzveltnes krēslā.