— Man ir pilnīgi vienalga, ko grib tava māte, Andri! Es jau pateicu: tava māsa pie mums nedzīvos visu studiju laiku. Un tas, ko par šo domā tavi radi, mani ne mazākajā mērā neinteresē. Es netaisos mūsu dzīvokli uz pieciem gadiem pārvērst par caurstaigājamu pagalmu!
— Ilze, bet viņa taču ir mana māsa. Mamma to nepārdzīvos, ja Annai būs jāiet dzīvot kopmītnēs, — Andra balss bija pielaidīga, gandrīz lūdzoša. Tajā vakarā viņš jau trešo reizi sāka to pašu runu, uzmanīgi lavierējot ap asajiem stūriem, kurus pats vien bija radījis.
Ilze klusēdama nolika dakšiņu uz šķīvja. Neuzmeta to ar troksni, neiesvieda dusmās — vienkārši nolika. Precīzi, atturīgi, ledaini mierīgi. Viņa bija noklausījusies visu viņa stāstu par “trauslo, jūtīgo Annu” un “kopmītņu šausmām”, kuras pastāvēja tikai Andra mātes sakarsušajā iztēlē.
Visu šo laiku Ilze neskatījās uz vīru. Viņas skatiens slīdēja it kā cauri viņam un apstājās pie sienas, it kā viņa tur censtos pamanīt kādu plaisu, kuru agrāk nebija ievērojusi. Kad Andris beidzot apklusa, telpā nolaidās tik smags klusums, ka šķita — to varētu sataustīt ar roku. Andris sāka nemierīgi grozīties uz krēsla. Šādu klusēšanu viņš nespēja izturēt. Viņš bija gatavs uz kliedzieniem, strīdu, pārmetumiem — uz jebko, tikai ne uz šo smacējošo tukšumu.
Ilze lēni piecēlās no galda. Viņas kustībās nebija ne steigas, ne satraukuma. Tajās bija kas cits — galīgi pieņemts lēmums, auksts un stingrs kā ledus.
— Man ir pilnīgi vienalga, ko vēlas tava māte, Andri! Es tev jau skaidri pateicu: tava māsa mūsu dzīvoklī studiju laikā nedzīvos. Un tavu radinieku viedoklis man nav saistošs. Es nepārvērtīšu mūsu mājokli par viesnīcu uz pieciem gadiem!
Andris strauji pielēca kājās un aizķēra salvešu turētāju. Tas apgāzās uz galda. Viņa seja piesarka.
— Bet tā taču ir Anna! Mana miesīga māsa! Kā tu vispār vari…?
Ilze viņu vairs neklausījās. Viņa pagāja garām vīram un devās uz viesistabas tālāko malu, kur atradās viņas rakstāmgalds — kārtības un loģikas sala šajā dzīvoklī. Andris vilkās nopakaļ, turpinādams kaut ko murmināt par ģimenes saitēm, pienākumu un cilvēcību. Ilze viņu ignorēja pilnībā, it kā viņš būtu tikai kaitinoša muša. Viņa atvilka atvilktni, izņēma nevainojami baltu A4 lapu un dārgu, smagu pildspalvu.
— Ilze, paklausies taču, mēs taču varam vienoties… — Andris iesāka, bet apklusa, tiklīdz saprata, ko viņa dara.
— Labi. Tad noformēsim līgumu, — Ilze noteica, pat nepaskatīdamās uz viņu.
Viņa apsēdās pie galda, izlīdzināja papīra lapu uz gludās virsmas, iemērca pildspalvas galu tintē un ar stingriem, gandrīz kaligrāfiskiem burtiem uzrakstīja virsrakstu: “Līgums par dzīvojamās platības lietošanu par atlīdzību.”
Andris sastinga viņai aiz muguras un pārliecās pār plecu, blenzdams lapā. Viņš nespēja noticēt tam, ko redz. Tas atgādināja muļķīgu, ļaunu sapni. Savukārt Ilze, it kā nekas īpašs nenotiktu, turpināja rakstīt punktu pēc punkta, gluži kā sastādītu parastu lietišķu dokumentu, nevis izvirzītu ultimātu savai ģimenei.
Par 12 m² lielas istabas izmantošanu tiek noteikta īres maksa — 200 eiro mēnesī. Maksājums veicams līdz katra mēneša 5. datumam.
Komunālos maksājumus, tostarp elektrību, ūdeni, apkuri un internetu, Īrniece sedz vienas trešdaļas apmērā no kopējā apsaimniekotāja izrakstītā rēķina.
Ēdināšana dzīvošanas maksā nav iekļauta. Pārtiku Īrniece iegādājas patstāvīgi. Koplietojamo virtuves piederumu un sadzīves tehnikas izmantošana atļauta laikā no pulksten 8.00 līdz 22.00.
Koplietošanas telpu — virtuves, vannasistabas, tualetes un priekšnama — uzkopšanu Īrniece veic saskaņā ar Iznomātājas apstiprinātu iknedēļas grafiku.
Iznomātājas, proti, Ilzes, konsultāciju un personīgais laiks, kas tiek veltīts Īrnieces sadzīves vai privātu jautājumu risināšanai, piemēram, sadzīves tehnikas lietošanas izskaidrošanai, ikdienas problēmām, psiholoģiskam atbalstam un līdzīgām vajadzībām, tiek aprēķināts pēc tarifa — 50 eiro stundā.
Ilze pielika punktu pēdējam teikumam un ar speciālu nosusinātāju uzmanīgi uzsūcināja tinti. Tad viņa nesteidzīgi piecēlās, pagriezās pret vīru un pasniedza viņam lapu. Viņas sejā nebija ne dusmu, ne ironijas, ne triumfa — pilnīgi nekas.
— Lūdzu. Dod savai māsai parakstīt. Tu būsi galvotājs. Tiklīdz iemaksāsiet drošības naudu par trim mēnešiem, viņa saņems atslēgas.
Andris skatījās uz viņam pastiepto papīru tā, it kā tā nebūtu lapa, bet indīga čūska, kas tūlīt metīsies virsū. Pirksti pēkšņi šķita kļuvuši nejūtīgi. Viņš vairākas reizes samirkšķināja acis, mēģinot piespiest prātu pieņemt redzamo kā īstenību.
Ilzes rūpīgajā rokrakstā uzrakstītie vārdi ņirbēja viņam acu priekšā un savijās izsmējīgā, absurdā ainā. Īres maksa. Komunālie maksājumi. Personīgais laiks par stundas tarifu. Viņam gandrīz fiziski šķita, ka gaiss istabā sabiezē, kļūst ass un nepatīkami saspringts.
— Tu… tu ņirgājies par mani? — viņš aizsmakušā balsī izspieda. Tas nebija īsts jautājums, drīzāk izmisīgs mēģinājums atgrūst no sevis šo pēkšņi sagrozīto realitāti. — Kas tas vispār ir?