— Tu tā nedarīji. Tātad man pašai nāksies parūpēties par sevi.
— Ģimene nozīmē piekāpšanos!
— Piekāpšanās ir tad, kad zaudē abas puses, — Ilze pieliecās tuvāk, skatienu nenovēršot. — Mūsu gadījumā atteicos tikai es. No sava laika. No miera. No sajūtas, ka mājas patiešām ir manas.
— Tu visu pārspīlē.
— Nē, Jāni. Es vienkārši beidzot pārstāju samazināt to, cik tas viss bija nopietni.
Viņš piecēlās un sāka staigāt pa istabu, it kā kustība varētu atrast vārdus viņa vietā.
— Es nevaru pamest māti.
— Es tev to arī neprasu.
— Bet tu negribi viņu pieņemt.
— Savās mājās — nē.
— Tad sanāk, ka mums nav izejas?
Ilze ilgi uz viņu raudzījās. Bez dusmām, bez steigas. Tad lēni pamāja.
— Jā. Un mums tas ir jāatzīst.
— Tu jau visu esi izlēmusi? — viņš pajautāja klusāk.
— Jā.
— Kad?
— Kaut kur starp tavu ziņu, ka “parunāsim pēc svētkiem”, un pirmo janvāri, — viņa atbildēja godīgi. — Es sēdēju viena, klausījos, kā kaimiņi kliedz “Laimīgu Jauno gadu!”, un pēkšņi sapratu, ka man ir mierīgi. Pirmo reizi ļoti ilgā laikā.
— Mierīgi… bez manis?
— Jā.
Jānis apsēdās atpakaļ. Pleci noslīdēja, mugura saliecās.
— Un kas tagad?
— Tagad — šķiršanās, — Ilze pateica vienmērīgā balsī. — Bez skandāliem. Bez mantas dalīšanas kā kaujas laukā. Vienkārši — punkts.
— Bet ja es mēģinātu visu mainīt?
— Tu jau mēģināji, — viņa viegli papurināja galvu. — Tikai ne mūsu dēļ. Tu centies, lai visiem būtu ērti. Visiem, izņemot mani.
— Es tevi mīlu.
— Es zinu. Taču ar mīlestību vien nepietiek, ja tajā nav cieņas.
Viņi abi apklusa. Klusums piepildīja istabu smagāk par jebkuru strīdu. Aiz loga kāds tīrīja pagalmu no sniega, un lāpstas skrāpēšanās pret asfaltu nepatīkami grieza ausīs.
— Es izvākšos, — Jānis beidzot noteica. — Šodien.
— Labi.
— Tu pat nepajautāsi, kurp?
— Tā ir tava izvēle, — viņa atbildēja. — Tāpat kā viss pārējais līdz šim.
Viņš pamāja, piecēlās un aizgāja uz guļamistabu krāmēt mantas.
Pēc četrdesmit minūtēm Jānis stāvēja priekšnamā ar somu rokā.
— Ja nu pēkšņi… — viņš iesāka.
— Nevajag, — Ilze viņu pārtrauca maigi, bet nelokāmi. — Neatstāj nekādu “ja nu”. Tā durvis aizvērt ir vieglāk.
Viņš vēl pēdējo reizi paskatījās uz viņu.
— Tu esi kļuvusi asa.
— Nē. Es esmu kļuvusi godīga.
Durvis aizvērās.
Pēc mēneša viņi izšķīrās. Ātri, bez histērijām un bez liekiem vārdiem. Tiesnese nogurušā balsī uzdeva ierastos jautājumus un saņēma tikpat ierastas atbildes.
Ilze izgāja uz ielas un dziļi ievilka plaušās salto gaisu. Janvāris bija pelēks, tomēr dzidrs.
Viņa nepārtrauca ģimeni. Viņa tikai pārstāja būt ērta.
Kabatas telefonā iedūcās zvans. Draudzene.
— Nu?
— Viss, — Ilze sacīja. — Esmu brīva.
— Tad dzīvo.
Ilze nolika telefonu, devās tālāk pa piesnigušo ielu un pirmo reizi pēc ilga laika domāja nevis par to, kam viņa ir parādā, bet par to, ko vēlas pati.
Un tas bija pareizākais gada sākums, kādu viņa varēja iedomāties.