Šoreiz Jaunais gads nekļūs par jaunu sākumu. Drīzāk par punktu, no kura būs jāsāk skaitīt visu no jauna.
Jānis pārradās piektajā janvārī. Ne pirmajā, ne otrajā, bet tieši piektajā — brīdī, kad svētku apdullums jau bija izplēnējis un tā vietā galvā palika smagnēja, lipīga sajūta, ka kaut kas ir aizgājis pavisam greizi.
Durvis viņš atslēdza ar savu atslēgu. Klusi, nesteidzīgi, bez ierastā klikšķa un trieciena. It kā jau iepriekš būtu sapratis, ka skaļi te ienākt nedrīkst.
— Esmu mājās, — viņš pateica tukšajam priekšnamam.
— Dzirdēju, — no istabas atsaucās Ilze. — Novelc apavus.
Viņš ienāca, nolika zābakus kārtīgi blakus, gluži kā agrāk, kad vēl bija cerējis, ka tādām lietām ir nozīme. Jaku pakāra rūpīgi. Rokās viņam nebija neviena maisiņa, nekādu dāvanu.
— Laimīgu aizgājušo Jauno gadu, — viņš neveikli noteica, ielūkojoties istabā.
— Tev arī, — Ilze atbildēja, nepieceļoties no dīvāna. — Kā mamma?
— Normāli, — viņš atbildēja pārāk strauji. — Kaimiņš palīdzēja ar apkuri. Pagaidām.
— Pagaidām — tātad kā vienmēr, — Ilze īsi pamāja. — Sēdies. Ja reiz esi atnācis.
Jānis apsēdās. Kādu brīdi klusēja, it kā meklētu drosmi sākt.
— Ilze, — viņš beidzot ierunājās. — Mums vajag parunāt. Bez kliegšanas. Kā pieaugušiem cilvēkiem.
— Esmu tikai par, — viņa paskatījās viņam tieši acīs. — Es arī vairs negribu bļaut. Es gribu saprast, kas notiek.
Viņa pārmetums izskanēja gandrīz uzreiz:
— Tu esi mainījusies. Agrāk tu biji maigāka.
— Nē, — Ilze mierīgi atteica. — Agrāk es vienkārši pacietu.
— Tas taču ir viens un tas pats!
— Nav gan, Jāni. Pacietība ir tad, kad zini, kāpēc to dari. Bet es klusēju tikai tāpēc, ka baidījos no konfliktiem.
— Un tagad vairs nebaidies?
— Tagad es baidos no cita. Ka vēl pēc pieciem gadiem pamodīšos un sapratīšu — esmu nodzīvojusi dzīvi, kas nemaz nav mana.
Viņš novērsa skatienu.
— Mamma teica, ka tu viņu esi izsvītrojusi no mūsu dzīves.
— Es nevienu neesmu izsvītrojusi, — Ilze noguruši sacīja. — Es tikai vairs negribu dzīvot pēc viņas uzrakstīta scenārija.
— Viņa ir gados.
— Viņai ir sešdesmit pieci. Kad vajag, viņa ir aktīvāka par mums abiem kopā.
— Tu esi netaisnīga.
— Varbūt. Toties esmu godīga.
Jānis asi izelpoja.
— Zini, ko viņa man pateica pirmajā janvārī?
— Varu nojaust.
— Viņa teica: “Ja tu izvēlēsies viņu, tu zaudēsi mani.”
Ilze lēni pacēla uzacis.
— Un tu atbrauci, lai man to nodotu?
— Nē, — viņš pakratīja galvu. — Es atbraucu, jo sapratu, ka mani spiež izvēlēties. Gan viņa, gan tu.
— Es tevi nekādas izvēles priekšā neesmu nostādījusi, — Ilze atbildēja cieti. — Es tikai pateicu, kur beidzas mana izturība.
— Un tā nav izvēle?
— Nē. Tie ir noteikumi, ar kādiem es spēju dzīvot.
Tad viņš izmeta to, kas acīmredzot bija krājies visu ceļu:
— Tu vienmēr liec sevi pirmajā vietā, — Jānis sacīja ar rūgtumu balsī. — Bet es? Un mamma?
— Kādam taču beidzot mani jānostāda pirmajā vietā, — viņa mierīgi atbildēja.