“Es saku: nevelc mani iekšā tur, kur es negribu atrasties” — Ilze cieti atteicās

Ir tik netaisni, ka atbildība gulstas uz vienu.
Stāsti

— Nevis “mūsu”. Mans dzīvoklis, — Ilze klusi, bet stingri izlaboja. — Un mana atbilde paliek tā pati — nē.

— Tu pat runāt par to negribi?!

— Jāni, es par to runāju jau trešo gadu pēc kārtas. Katru decembri. Mainās tikai vārdi, ar kuriem tu to pasniedz.

— Tu vienkārši baidies uzņemties atbildību! — viņš izmeta pārāk skaļi. — Tev vieglāk ir uzcelt sienu un pateikt: “Tas uz mani neattiecas.”

— Tieši tāpēc, ka tas uz mani neattiecas, — viņa atbildēja mierīgi. — Es apprecējos ar tevi, nevis ar tavu māti. Un es nekad neesmu piekritusi dzīvot trijatā.

Jānis pietrūkās kājās.

— Un ja es pateikšu, ka bez tā mēs tālāk netiksim? Ko tad?

Ilze pacēla skatienu un ilgi, uzmanīgi viņā lūkojās.

— Tad tas nozīmē, ka mēs jau tagad nekur netiekam.

Klusums sabiezēja kā auksta migla. Aiz loga kāds priekšlaicīgi šāva salūtu — šķībi, neveikli un muļķīgi, kā tas mēdz notikt daudzstāvu māju rajonos decembra vidū.

— Tu mani tagad šantažē? — Jānis pajautāja gandrīz čukstus.

— Nē, — Ilze sacīja. — Es pirmo reizi pasaku to līdz galam.

“Es vairs nespēju plēsties starp jums abām.”

— Es esmu noguris, Ilze, — viņš ar plaukstu pārbrauca pāri sejai. — Tiešām noguris. Mamma spiež no vienas puses, tu no otras. Un es stāvu pa vidu kā pēdējais muļķis.

— Es tevi nespiežu, — viņa lēni papurināja galvu. — Es vienkārši nepiekrītu.

— Tev tas ir viens un tas pats. Ja nenotiek pēc tava prāta, tad visi ir pret tevi.

— Nē. Ja nenotiek pēc tava prāta, tad slikta esmu es. Savtīga. Auksta. Bez sirds.

— Tu pati sev tādus vārdus piedēvē.

— Nē, Jāni. Tos vārdus man jau sen esi pielicis tu.

Viņš atkal apsēdās, nolaida acis un kādu brīdi skatījās galdā.

— Viņa šodien teica, — viņš iesāka dobjā balsī, — ka māja tāpat reiz nonāks pie manis. Tikai viņa neesot droša, ka tik ilgi nodzīvos.

Ilze ļoti lēni pacēla acis.

— Nu re. Beidzot esam nonākuši pie īstā iemesla.

— Nesāc.

— Es nesāku. Es klausos. Tu pašlaik nedomā par to, kā viņai palīdzēt. Tu domā par to, kas paliks pēc tam.

— Tā nav taisnība!

— Ir gan. Un tu pats to zini.

Jānis strauji piecēlās.

— Zini ko? Es braukšu pie viņas. Tūlīt pat. Bet tu tikmēr padomā. Kārtīgi padomā. Ir Jaunais gads, Ilze. Ne tas piemērotākais laiks ultimātiem.

— Tas nav ultimāts, — viņa klusi pateica viņam pakaļ. — Tā ir robeža. Mana robeža.

Durvis aizcirtās.

“Klusums arī mēdz būt atbilde.”

Ilze palika viena. Virtuvē joprojām virmoja tējas smarža, sajaukta ar vēso gaisu no pavērtā loga. Kaut kur blakus kāpņutelpā no televizora skanēja pārspīlēti priecīga svētku reklāma.

Viņa apsēdās pie galda un apņēma krūzi ar abām plaukstām.

Katru decembri viens un tas pats. Tikai šogad viņa vairs negrasījās tēlot, ka viss ir kārtībā un ka viņai tas nesāp.

Telefons klusēja. Pulkstenis tikšķēja. Aiz stikla lejup krita smags, slapjš sniegs.

Pēc stundas ekrānā iedegās ziņa.

“Esmu pie mammas. Mums būs nopietni jāparunā. Pēc svētkiem.”

Ilze nodzēsa ekrānu.

— Pēc svētkiem, — viņa atkārtoja skaļi. — Protams.

Viņa jau zināja: tālāk viss kļūs tikai smagāk, un priekšā gaidīja sarunas, strīdi un lēmumi.

Vizmas Seta