— Tu vispār apjēdz, ko nupat pateici? — Jānis stāvēja virtuves vidū jakā, ar telefonu plaukstā, pat apavus nebija novilcis. — Tu man to pasaki decembrī. Tieši pirms Jaunā gada.
— Apjēdzu, — Ilze mierīgi atbildēja un iedzēra malku jau atdzisušas tējas. — Tāpēc arī saku tagad, nevis tad, kad būs par vēlu.
— Par vēlu — tas ir kad? Kad mamma savā mājā būs pavisam nosalusi? — viņa balss kļuva skaļāka. — Kad vairs nevarēs piecelties no gultas?
— Jāni, iztiksim bez šīs izrādes, — Ilze paskatījās viņam tieši acīs. — Tu tikko esi atbraucis no viņas. Viņa ir dzīva, pie veselības un, kā tu pats teici, “vienkārši sūdzas”.
— Viņa nesūdzas, viņa lūdz palīdzību! Tās nav vienas un tās pašas lietas!
— Nē, — Ilze nolika krūzi malā. — Viņa grib, lai tu visu iekārto tā, kā viņai ir ērtāk. Un tu savukārt vēlies to izdarīt tā, kā ērtāk ir tev, tikai uz mana rēķina.
Jānis īsi, nervozi iesmējās. Smiekli izklausījās nikni.
— Nu sākās. Tu atkal visu apgriez kājām gaisā. Es tikai pateicu, ka mammai vienai ir grūti. Ziema, sniegs, veca māja. Ko tur vispār var sagrozīt?
— Un es tikai pateicu, ka neesmu gatava to visu vilkt uz saviem pleciem. Ne fiziski, ne morāli.
— Bet kam tad tas jādara?! — viņš spēra soli tuvāk. — Man vienam? Tu domā, es esmu no dzelzs?
— Tu esi pieaudzis vīrietis. Un tā ir tava mamma, — Ilze paraustīja plecus. — Es tev neliedzu braukt. Palīdzi viņai. Dari to, ko uzskati par pareizu.
— Tu ņirgājies? — Jānis asi iesmējās. — Tu sēdi siltā dzīvoklī, turklāt savā, bet mana māte salst! Un viss, ko tu vari pateikt, ir: “Nu tad brauc”?
— Es saku: nevelc mani iekšā tur, kur es negribu atrasties, — Ilze atbildēja cieti. — Tas vismaz ir godīgi.
Viņš ar rāvienu norāva cepuri un nometa to uz skapīša.
— Tāpēc mamma tevi arī nekad nav ieredzējusi. Jau pašā sākumā man teica: “Viņa ir auksta, Jāni. Viņai ir vienalga.”
— Pasaki savai mammai, — Ilze piecēlās, — ka man nav pienākuma viņai patikt. Un nav pienākuma dzīvot pēc viņas priekšstatiem.
— Tu pati dzirdi, ko runā?! — viņš jau gandrīz kliedza. — Tā ir ģimene! Normāli cilvēki decembrī turas kopā, palīdz cits citam, gatavojas svētkiem!
— Tieši tā, — Ilze rūgti pasmaidīja. — Normāli cilvēki. Bet mums katrs decembris ir viens un tas pats: tava māte, viņas māja, viņas problēmas un tu, kurš izliekas, ka mums pašiem nav savas dzīves.
Decembris smaržoja pēc mandarīniem un strīdiem.
— Ilze, — Jānis pēkšņi pieklusināja balsi un apsēdās viņai pretī. — Parunāsim kā cilvēki. Jaunais gads jau tepat. Viņa ir viena. Vismaz uz svētkiem paņemsim viņu pie mums.
Ilze lēni ievilka elpu.
— Atkārto vēlreiz.
— Nu… — viņš saminstinājās. — Uz laiku. Uz pāris mēnešiem. Kamēr pāries lielie sali.
— Manā dzīvoklī? — viņa precizēja.
— Mūsu, — viņš automātiski izlaboja.
— Nē, — Ilze nocirta.