Izmeklētājs jau ir skaidri pateicis, ka prasīs mantas arestu. Tev tā dzīvokļa lieta jāatrisina nekavējoties — pārdod to un naudu atdod man advokātam.
— Pārdot? — Ilze gandrīz aizrijās no niknuma. — Tas ir mans dzīvoklis! Tu pats man to uzdāvināji! Es tur jau esmu pārvedusi mantas! Es neko nepārdošu!
— Tu tiešām nesaproti vai tikai tēlo muļķi?! — Jānis eksplodēja. — Ja dzīvokli arestēs, tu to zaudēsi pavisam. Bet tā mēs vismaz varētu izglābt naudu. Pārdod kaut vai uz pusi lētāk, tikai ātri. Man vajag labāko advokātu, citādi mēs abi nonāksim aiz restēm. Un tici man, māsiņ, sieviešu cietums tev nepatiks.
Ilze pārtrauca sarunu. Klausulē ieskanējās īsi signāli, un Jānis, zaudējis savaldību, ar visu spēku trieca telefonu pret sienu. Korpuss ieplīsa, ekrāns nodzisa. Kabinetu piepildīja asa, griezīga klusuma sajūta. Viņš palika viens.
Tās pašas dienas vakarā Anna sēdēja nelielā kafejnīcā pie ūdens, lēni dzēra zaļo tēju un raudzījās, kā tumšā virsma viegli ņirb vējā. Viņa zināja, kas šobrīd notiek birojā. Zināja, ka izmeklētāji jau iztaujā darbiniekus. Zināja arī to, ka uzņēmuma konti ir bloķēti. Pirms stundas viņai piezvanīja Andris Kalniņš un īsi pateica: “Viss rit pēc plāna. Tu esi malacis. Gaidi.” Un Anna gaidīja. Viņa nešaubījās — agrāk vai vēlāk Jānis mēģinās atsūtīt kādu uz sarunām. Tā arī notika.
Kafejnīcas durvis atvērās, un iekšā ienāca padzīvojusi sieviete stingrā mētelī, ar rūpīgi sakārtotiem matiem. Tā bija Anna vīramāte Inese — Jāņa māte un firmas formālā vadītāja. Viņa izskatījās briesmīgi. Zem acīm gulās tumši loki, lūpas raustījās, rokas nodevīgi trīcēja. Neprasot atļauju, viņa pienāca pie Annas galdiņa un apsēdās pretī.
— Anniņ, — viņa iesāka apslāpētā, lūdzošā balsī. — Es tevi ļoti lūdzu… pat pazemīgi lūdzu. Atsauc iesniegumu. Pasaki viņiem, ka pārprati. Ka tā bija atriebība par šķiršanos. Saki jebko. Tu taču saproti, ka mani var iesēdināt? Mani, vecu sievieti. Man ir spiediens, sirds…
— Inese, — Anna viņu pārtrauca tik vēsi, ka sieviete apklusa. — Vai jūs domājāt par mani, kad jūsu dēls par manu naudu pirka dzīvokli jūsu meitai? Vai jūs sapratāt, ka mani aplaupa? Ka mani pazemo, izmet no mājām un pasaka, ka esmu tukša vieta? Jūs atnācāt lūgt par sevi. Bet kurš no jums kaut reizi lūdza piedošanu par to, ko nodarījāt man?
— Anniņ, nu nevar taču būt tik nežēlīga! Mēs taču esam viena ģimene! — Ineses acīs iemirdzējās asaras.
— Viena ģimene? — Anna īsi, bez prieka iesmējās. — Jūsu meita nēsāja kulonu, kas piederēja manai mirušajai mātei. Jūs man iedevāt vienu nedēļu, lai izvācos no dzīvokļa, ko man novēlēja mani vecāki. Jūs pati teicāt, ka es esmu “svešs elements”. Tad tagad arī saņemiet svešu elementu. Izvēle ir ļoti vienkārša. Vai nu es liecībās norādu, ka visus rīkojumus deva Jānis, bet jūs bijāt tikai formāla direktore un neko nezinājāt. Tad atbild viņš. Vai arī es pasaku, ka Jānis tika maldināts, bet visu vadījāt jūs. Līdz rītam jums ir laiks izlemt.
Inese pavēra muti, taču no tās neiznāca ne skaņa. Viņa skatījās uz Annu ar šausmām, it kā nespētu atpazīt to pašu paklausīgo vedeklu, kura desmit gadus bija pacietusi viņas dēla izdarības un meitas untumus. Anna piecēlās, nolika uz galdiņa naudu par tēju un jau devās prom. Pie durvīm viņa vēl atskatījās.
— Nododiet sveicienus Jānim. Un pasakiet viņam, ka es vēl nopelnīšu. Tikai vairs ne viņam.
Pagāja mēnesis. Aiz loga smidzināja sīks, auksts lietus, sitoties pret vecas koka mājas palodzēm ezera krastā. Anna sēdēja atzveltnes krēslā, pārklājusi ceļus ar pledu, un jau trešo reizi pārlasīja ziņu portālā publicēto īso vēsti. Tajā bija rakstīts: “Bijušais SIA ‘Bērziņa Būve’ ģenerāldirektors Jānis Bērziņš par izvairīšanos no nodokļu nomaksas notiesāts ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem nosacīti un 50 000 eiro naudas sodu. Viņa mātei, kura uzņēmumā figurēja kā formāla vadītāja, soda izpilde atlikta veselības stāvokļa dēļ. Dzīvoklis, kas iegādāts par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, konfiscēts valsts labā.”
Anna atlaidās krēsla atzveltnē un aizvēra acis. Domās viena pēc otras uzpeldēja aizvadītā mēneša ainas: garās nopratināšanas, kurās viņa runāja mierīgi, precīzi un bez liekiem vārdiem; konfrontācijas, kurās Jānis nespēja pacelt skatienu uz viņu; tiesas zāle, kur viņa stāvēja kā apsūdzības lieciniece. Advokāts, kura pakalpojumus viņa bija apmaksājusi, pārdodot savu veco automašīnu, bija izveidojis nevainojamu aizstāvības līniju tieši viņai. Tiesa ņēma vērā viņas aktīvo nožēlu un palīdzību nozieguma atklāšanā, tāpēc viņu no atbildības atbrīvoja. No tiesas nama Anna izgāja brīva.
Ilze līdz apsūdzēto solam tā arī nenonāca. Pēdējā brīdī Anna koriģēja savas liecības un izmeklētājam paskaidroja, ka vīra māsa nav zinājusi par naudas izcelsmi un rīkojusies pēc brāļa norādījumiem. Ilzi pažēloja — viņai piemēroja parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu un atņēma dzīvokli. Anna ļoti labi saprata, kāpēc tā dara. Cietums Ilzes bērnam atņemtu māti, bet zēns ne pie kā nebija vainīgs.
Tomēr dzīve bez jaunā dzīvokļa, bez mīļotās māsas statusa un bez brāļa finansiālā atbalsta Ilzei izrādījās smagāks sods nekā jebkurš spriedums. Sieviete, kura bija pieradusi pie vieglas naudas un augstprātīgas pārliecības, palika viena ar mazu bērnu uz rokām un ar līdzdalībnieces reputāciju, ko nebija iespējams vienkārši nomazgāt.
Dimantu kulons pie Annas atgriezās nedēļu pēc kratīšanas. To atrada starp Ilzei izņemtajām mantām un atpazina kā Annas īpašumu pēc senas fotogrāfijas, kurā viņas māte to bija uzlikusi meitai izlaiduma vakarā. Izmeklētājs pats pasniedza Annai mazo samta kārbiņu. Viņa uzlika rotu sev ap kaklu un kopš tās dienas vairs to nenoņēma.
Telefons uz galda pēkšņi iezvanījās. Numurs nebija saglabāts, tomēr Anna nojauta, kas zvana. Viņa pacēla klausuli un dzirdēja Jāņa balsi — aizsmakušu, tukšu, gandrīz svešu.
— Paldies, ka neiesēdināji Ilzi.
— Es negribēju atņemt bērnam māti. Atšķirībā no tevis, — Anna atbildēja mierīgi.
— Tu visu sagrāvi, — viņš rūgti noteica. — Biznesu, ģimeni, manu dzīvi.
— Tava dzīve sāka brukt tajā vakarā, kad tu nolēmi, ka es neesmu nekas, — Anna sacīja bez dusmām, tikai ļoti skaidri. — Es neko nesagrāvu. Es vienkārši pārstāju būvēt tavā vietā. Ardievu, Jāni. Jaunajā dzīvē pamēģini nezagt.
Viņa pārtrauca zvanu un uzreiz nobloķēja numuru. Aiz loga vējš dzina pāri ezeram smalkas, nervozas viļņu svītras. Anna izdzēra atlikušo tēju, piecēlās un piegāja pie galda, kur stāvēja ieslēgts klēpjdators. Ekrānā bija atvērta Valsts ieņēmumu dienesta lapa. Viņa tikko bija reģistrējusi jaunu uzņēmumu — nelielu, godīgu un beidzot savu.
Pagaidām tajā bija tikai viens darbinieks. Viņa pati. Taču Anna zināja, ka ar laiku pieņems darbā jaunas sievietes, kurām vajadzīga iespēja, un izveidos uzņēmumu, ko nevajadzēs slēpt melnās tabulās un dubultā grāmatvedībā. Viņa pasmaidīja, ar pirkstiem viegli pieskārās kulonam pie kakla un atvēra jaunu norēķinu kontu.
No nulles. No baltas lapas. Un ar pilnīgu pārliecību, ka šoreiz šī lapa tāda arī paliks — tīra.