— Ko?
— Novelc kažoku, Ilze, — Anna atkārtoja tajā pašā rāmajā balsī. — Tas ir mans. Tu vēl neesi dabūjusi pilnīgi neko.
— Ak, lūdzu! — Ilze teatrāli norāva kažoku no pleciem, iemeta to uz gultas un tūlīt metās rakņāties pa atvilktnēm, kur Anna glabāja rotas. — Oho, un kas tad mums te?
Viņas pirksti satvēra mazu samta kārbiņu. Tajā atradās sens zelta kulons ar sīkiem briljanta graudiņiem — vienīgā rota, ko Annai bija atstājusi mirusī māte. Ilze pacēla vāciņu, un viņas acīs uzreiz iemirdzējās alkatīgs spīdums.
— Cik skaisti… Tie ir īsti akmeņi, vai ne? Paklau, es šo paņemšu sev. Nu ko tu tā skopojies? Žēl, ja? Tagad taču mēs esam viena ģimene. Jānis teica, ka tu visu sapratīšot.
— Noliec atpakaļ, — Annas balss kļuva zemāka un cietāka.
— Ai, beidz nu, — Ilze jau lika ķēdīti sev ap kaklu un taustījās pēc aizdares. — Pateiksi Jānim, ka pazaudēji. Vai arī ka es palūdzu. Viņš man ļaus, tu taču viņu pazīsti. Viņš mani mīl vairāk par visiem.
Anna spēra soli uz priekšu. Uz īsu brīdi Ilzei šķita, ka viņa tūlīt saņems pļauku, un viņa pat instinktīvi parāvās atpakaļ. Taču Anna tikai izstiepa roku, satvēra kulonu un norāva to viņai no kakla. Smalkā ķēdīte plīsa ar klusu metālisku šķindienu. Ilze iekliedzās.
— Tu vispār saproti, ko dari, nenormālā?! Es Jānim visu izstāstīšu! Lai viņš zina, kā tu pret mani izturies!
— Stāsti, — Anna sacīja, cieši sažņaugusi kulonu plaukstā. — Bet tagad savāc savas mantas un ej prom. Ja esi piemirsusi, atgādināšu: tev tagad ir pašai savs dzīvoklis, apmaksāts no manas kabatas. Tur arī dodies.
— Arī aiziešu! — Ilze spalgi iekliedzās, grābdama no gultas kažoku. — Un savas lupatas paņemšu līdzi. Tu pati teici, ka varu ņemt, ko gribu!
— Ņem. Panēsā vēl kādu brīdi. Kamēr tiesu izpildītāji nav visu aprakstījuši.
Ilze jau bija gaitenī, kad pēdējie vārdi viņu uz mirkli sastindzināja. Tomēr viņa tiem nepiešķīra nekādu nozīmi. Tikai nicīgi nošņācās un aizcirta ārdurvis tik spēcīgi, ka no stenderes nobira apmetuma drupačas.
Anna palika guļamistabā viena. Viņa ilgi skatījās uz pārrauto ķēdīti, tad ļoti uzmanīgi ielika kulonu atpakaļ kārbiņā, aiznesa to uz seifu un noslēdza. Pēc tam viņa atgriezās pie klēpjdatora. Viņas seja bija pilnīgi mierīga, gandrīz tukša. Anna gaidīja desmitus.
Tikmēr būvniecības uzņēmuma “JānBūve” birojā, kas atradās biznesa centra ceturtajā stāvā, darbadiena ritēja pilnā sparā. Projektu vadītāji zvanīja klientiem, darbu vadītājs ziņoja par kavējošām materiālu piegādēm, sekretāre nesa kafiju no kabineta uz kabinetu. Jānis Bērziņš sēdēja savā plašajā kabinetā ar panorāmas logiem un tumšas ādas apdari pie sienām un jutās kā uzvarētājs.
Iepriekšējais vakars, viņaprāt, bija izdevies nevainojami. Māsa bija laimīga, sieva nolikta pie vietas, nekādu histēriju, nekādu skandālu. Anna, kā vienmēr, bija norijusi apvainojumu. Jānis bija pārliecināts: viņa vienu dienu pasēdēs ar skābu seju, pēc tam atkal ieslēgs savu grāmatvedes režīmu un turpinās pelnīt viņam naudu. Tā bija bijis vienmēr. Un viņš nešaubījās, ka tā būs arī turpmāk.
Viņš atlaidās krēslā un piezvanīja Ilzei.
— Nu, māsiņ, kā patīk jaunais guvums?
— Jāni, es tavai idiotei gandrīz acis izskrāpēju! — klausulē atskanēja sašutusi Ilzes balss. — Viņa man virsū metās kaut kāda nieka grabuļa dēļ. Pasaki viņai, lai zina savu vietu!
— Nomierinies, Ilze, es tikšu galā, — Jānis pašapmierināti noteica. — Vakarā iebraukšu. Viņa atdzisīs. Viņa vienmēr atdziest.
Viņš nolika telefonu un apmierināti izstaipījās. Tieši desmitos viņam bija paredzēta tikšanās ar juristu par jaunu iepirkumu. Taču pulksten deviņos piecdesmit astoņās pie kabineta durvīm atskanēja klauvējieni — ne tādi, kā klauvē darbinieki, kurjeri vai sekretāre. Durvis atvērās, nesagaidot atļauju.
Kabinetā ienāca seši vīrieši civilā apģērbā. Viens no viņiem, gara auguma sirms vīrs pelēkā mētelī, bez liekiem vārdiem parādīja dienesta apliecību. Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde. Aiz viņa pleciem stāvēja vēl divi drukni vīri taktiskajā ekipējumā un sejas maskās. Izmeklēšanas grupa.
— Jānis Bērziņš? — sirmais pajautāja, lai gan bija skaidrs, ka atbildi viņš zina jau iepriekš.
— Jā. Kas notiek? — Jānis centās izskatīties pārsteigts, tomēr krūtīs jau sāka līst lipīgs aukstums.
— Saistībā ar jūsu uzņēmumu tiek veikta pārbaude par iespējamu izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielā apmērā, — vīrietis mierīgi paskaidroja. — Šeit ir lēmums par kratīšanu un dokumentu izņemšanu. Visiem darbiniekiem palikt savās vietās, mobilos tālruņus izslēgt.
— Kādi vēl nodokļi?! — Jānis pielēca kājās. — Jūs esat prātu zaudējuši? Es tūlīt zvanīšu savam advokātam!
— Zvanīsiet, — tikpat mierīgi atbildēja sirmais. — Kad mēs būsim pabeiguši. Sāksim ar jūsu seifu. Lūdzu, atveriet to labprātīgi. Pretējā gadījumā tas tiks atvērts piespiedu kārtā.
Jānis stāvēja un skatījās, kā operatīvie darbinieki sistemātiski izjauc viņa kabinetu: velk ārā atvilktnes, pārbauda skapjus, atver serveru skapi, izņem mapes ar līgumiem un cietos diskus. Pieņemamajā telpā sekretāre klusi šņukstēja. Menedžeri saskatījās, bet neviens neuzdrošinājās bilst ne vārda.
Jāņa prāts darbojās drudžaini. Kurš? Kurš varēja viņu nodot? Konkurenti? Kāds aizvainots sadarbības partneris? Uz sekundi prātā nozibēja Annas vārds, bet viņš to tūlīt pat atmeta. Nē, viņa uz kaut ko tādu nebija spējīga. Muļķīga pelīte, kas baidās pat iepīkstēties.
— Kur atrodas jūsu galvenā grāmatvede? — sirmais jautāja, pāršķirstīdams seifā atrastos dibināšanas dokumentus.
— Viņa… saslima, — Jānis ar pūlēm izspieda.
— Interesanti, — vīrietis pacēla acis. — Jo mēs tikko saņēmām viņas iesniegumu. Ar detalizētu visu shēmu aprakstu un pievienotiem pierādījumiem. Vai jūs zinājāt, ka jūsu sieva vienlaikus veda arī atsevišķu, paralēlu uzskaiti?
Tajā mirklī Jāņa galvā kaut kas pārtrūka. Viņš pavēra muti, gribēdams kaut ko pateikt, taču no rīkles neiznāca neviena skaņa. Sirmais tikai apmierināti pamāja un turpināja pārbaudi.
Kratīšana ilga četras stundas. Kad izmeklētāji beidzot aizgāja, paņemdami līdzi trīs kastes ar dokumentiem un divus serverus, Jānis apsēdās uz grīdas pašā izpostītā kabineta vidū un tukši blenza sienā. Telefons nepārtraukti vibrēja un zvanīja, taču viņš neatbildēja. Viņš zināja, ka zvana Ilze. Un pagaidām viņam nebija ne jausmas, ko viņai teikt.
Aptuveni pēc stundas viņš tomēr piespieda sevi piezvanīt māsai. Balss viņam trīcēja — reizē no niknuma un bailēm.
— Ilze, mums ir pamatīgas nepatikšanas. Birojā bija kratīšana. Anna mūs nodevusi policijai.
— Ko?! — klausulē iekliedzās Ilze. — Kā — nodevusi? Tu taču teici, ka tev viss ir sakārtots!
— Sakārtots bija tik ilgi, kamēr viņa sēdēja klusu! — Jānis izmeta caur sakostiem zobiem. — Viņa zināja katru darījumu, Ilze. Katru! Tu saproti, ka tavs individuālā komersanta konts, caur kuru mēs laidām daļu skaidrās naudas, arī parādīsies lietā? Tu tur esi norādīta kā saņēmēja. Tā ir līdzdalība. Tev var draudēt tas pats, kas man.
— Kāds vēl draudēt?! — Ilzes balss pārgāja kliedzienā. — Tu man solīji, ka es ne ar ko neriskēju! Tu teici: “Paraksti papīrus, saņem naudu, un viss.” Jāni, man ir mazs bērns!
— Man arī tagad ir problēmas, Ilze! — viņš uzrēja. — Tavu dzīvokli, visticamāk, arestēs. Tas ir pirkts par līdzekļiem, kas iegūti noziedzīgā ceļā.
