Anna nebija tikai grāmatvede ar piekļuvi cipariem. Viņa bija cilvēks, kurš bija uzbūvējis visu uzņēmuma ēnas mehānismu — to pašu mehānismu, kuru Jānis savā pašapmierinātībā uzskatīja par paša ģenialitātes pierādījumu. Ikviena shēma, katrs pārskaitījums, katrs bankas dokuments, zem kura viņš bija uzlicis parakstu, pat neiedziļinoties saturā, — tas viss tagad atradās viņas priekšā. Anna ātri pārskrēja pāri kopsavilkuma ailēm. Trīs gadu laikā garām valsts kasei bija aizplūduši gandrīz četrdesmit divi miljoni eiro.
Krimināllikuma 218. pants, smagākais sastāvs — izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielā apmērā. Līdz sešiem gadiem cietumā. Un atbildība neapstājas pie tā, kurš parakstījis deklarācijas. Likums aizsniedz arī tos, kas devuši rīkojumus. Jānis vienmēr bija aizmirsis vienu sīkumu: dažus savus norādījumus viņš bija bijis pietiekami neapdomīgs atstāt balss ziņās.
Anna pārkopēja visu informāciju uz diviem šifrētiem datu nesējiem. Vienu viņa ielika veca mēteļa kabatā — tas karājās skapja pašā dziļumā un nebija vilkts jau trīs ziemas. Otru paslēpa aiz nelielas svētbildes priekšnamā, pie plaukta malas. Tā bija vienīgā lieta mājā, kurai Jānis māņticīgās bailēs nekad nepieskārās.
Pēc tam viņa atgriezās pie galda, paņēma telefonu un kontaktu sarakstā atrada vārdu, kuru nebija atvērusi gadiem ilgi. Andris Kalniņš.
Jāņa kādreizējais priekšnieks. Cilvēks, kuru Jānis savas karjeras sākumā bija nodevis, aizvilinot no viņa lielu pasūtītāju un nostādot bijušo šefu muļķa lomā visas pilsētas priekšā. Toreiz Kalniņš gandrīz bankrotēja, tomēr izķepurojās. Tagad viņam piederēja konkurējošs būvniecības uzņēmums, kas katrā iepirkumā elpoja “VitStrojam” pakausī. Anna labi zināja: Andrim pret viņas vīru bija vecs, ļoti personisks un nekad līdz galam neaizmirsts rēķins.
Viņa piezvanīja tieši vienpadsmitos vakarā. Saprata, ka cilvēks gados, iespējams, jau guļ, taču vilcināties vairs nebija jēgas. Kalniņš pacēla pēc otrā signāla. Balss skanēja moža, bet piesardzīga.
— Andri, te runā Anna Bērziņa, jūsu bijušā darbinieka kādreizējā grāmatvede, — viņa sacīja mierīgi, bez steigas. — Atvainojos par vēlo zvanu, bet man jums ir piedāvājums, no kura jūs, visticamāk, negribēsiet atteikties.
— Anna? Jāņa sieva? — Kalniņa balsī ieskanējās īsts pārsteigums. — Kas noticis? Viņš tevi nakts vidū izmetis no mājas?
— Sliktāk, — Anna atbildēja. — Viņš māsai nopirka dzīvokli par astoņdesmit tūkstošiem eiro. Par naudu, kuru es sešus gadus krāju. Pateica, ka es neesot nekas un ka uzņēmums esot noformēts uz mātes vārda. Un vēl viņš aizmirsa, ka es zinu visu. Pilnīgi visu. Par pēdējiem trim gadiem. Četrdesmit divi miljoni garām oficiālajai kasei. Vai vēlaties uzzināt, ar kādu shēmu viņš pirms diviem gadiem jūs apgāja iepirkumā? Man ir visas tabulas, visi konti, visi rekvizīti, visas balss ziņas, kurās viņš dod tiešus norādījumus. Es gribu taisnīgumu. Un esmu gatava šos materiālus jums nodot bez maksas. Ar vienu noteikumu.
— Kādu? — Kalniņš vairs pat nemēģināja slēpt interesi.
— Rīt pulksten desmitos no rīta viņa birojā jāienāk cilvēkiem maskās. Nevis nodokļu inspektoriem ar pieklājīgu vizīti un mapīti rokās, bet pilnvērtīgai operatīvai grupai. Jums ir sakari ekonomisko noziegumu apkarošanas struktūrās. Pasakiet viņiem, ka ir iesniedzēja, kura gatava liecināt un nodot dokumentus. Lai ierodas ar kratīšanas orderi.
Klausulē uz brīdi iestājās klusums. Anna dzirdēja tikai Kalniņa smago elpu — viņš acīmredzot pārvēra dzirdēto reālā rīcības plānā.
— Anna, vai tu saproti, ka arī pati esi parakstītāja? Tu sēdēji pie šīm operācijām. Ja viņi sāks rakt dziļi, arī tu vari nonākt lietā kā iesaistītā persona, — viņš beidzot noteica lēni un nopietni.
— Saprotu, — viņa atbildēja. — Taču man ir viņa rīkojumu ieraksti. Esmu gatava sadarboties ar izmeklēšanu, lai mani atzītu par liecinieci, nevis līdzdalībnieci. Mans jurists saka, ka tas ir iespējams. Turklāt es neesmu guvusi nekādu slepenu peļņu. Astoņdesmit tūkstoši eiro, kurus viņš man atņēma, atradās manā personīgajā kontā un tika krāti no oficiālās algas. Es varu pierādīt katra eiro izcelsmi. Bet viņš — nē.
Kalniņš noklepojās un pēkšņi īsi iesmējās.
— Nu gan viņš čūsku pie krūtīm izaudzinājis… Labi. Atsūti man uz e-pastu īsu kopsavilkumu — summas, datumus, kontu numurus. Pa nakti sagatavošu savus cilvēkus. Rīt desmit nulle nulle tavam laulātajam draugam sāksies rīts, ko viņš neaizmirsīs.
Anna pārtrauca sarunu un nosūtīja šifrētu vēstuli. Tad piecēlās, aizgāja līdz priekšnama spogulim un uzlūkoja savu atspulgu. Pretī skatījās nogurusi sieviete ar tumšiem lokiem zem acīm un cieši savilktiem matiem. Jānis bija teicis, ka viņa pārvērtusies par pelēku peli. Viņš kļūdījās. Peles slēpjas alās un trīc no bailēm. Viņa bija žurka — gudra, atriebīga un bīstama, kad iedzīta stūrī.
Anna pasmaidīja savam atspulgam un skaļi noteica:
— Tu vēl nopelnīsi, Jāni. Tikai šoreiz — uz cietuma putru.
Nākamais rīts Annai sākās ar apciemojumu, kuru viņa bija gaidījusi un kuram iekšēji jau sen bija sagatavojusies. Pulksten desmitos, laikā, kad Jānim vajadzēja atrasties birojā un vadīt iknedēļas sapulci, pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Tas nebija īss un uzstājīgs spiediens. Tā bija gara, prasīga trallināšana, ko Anna pazina uzreiz. Tā zvanīja tikai Ilze.
Anna atvēra durvis un ieraudzīja vīra māsu visā viņas godībā: spilgti rozā sporta tērps, spīdīgas lūpas, pārmērīgi uzkasīti mati, kurus viņa nez kāpēc uzskatīja par moderniem, un augstprātīgs skatiens, acīmredzami rūpīgi iestudēts pie spoguļa. Rokā Ilze turēja tukšu ceļasomu.
— Čau, māsiņ, — viņa dziedošā balsī novilka un, negaidot uzaicinājumu, pārkāpa slieksni. — Es te padomāju: ja jau tev tagad nav naudas jaunam dzīvoklim, kāpēc tev vajadzīgas tik daudzas vecas lupatas? Tev vietas tāpat maz, bet man tagad būs, kur visu salikt. Nu, parādīsi savas drēbes? Tu taču neiebilsti?
Anna pakāpās malā, ielaižot viņu gaitenī. Viņa nepateica ne vārda. Tikai vēroja, kā Ilze kā saimniece ieiet guļamistabā, atver skapi un sāk pāršķirstīt pakaramos.
— Ak, kāds kažociņš! — Ilze iesaucās, izvelkot ūdeļādas kažoku, ko Anna bija nopirkusi pirms trim gadiem par prēmiju pēc veiksmīgi pabeigta liela objekta. — Tu taču to vairs nevelc, vai ne? Laikam kažokādām jau par vecu? Man gan būs tieši laikā.
Viņa uzmeta kažoku uz pleciem un sāka grozīties spoguļa priekšā. Anna stāvēja durvju ailē, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un klusēja. Šo klusumu Ilze, protams, uztvēra kā padevību.
— Kāpēc tu tāda mēma? — Ilze pagriezās un paskatījās uz viņu ar sašaurinātām acīm. — Apvainojies? Nu beidz. Jānis izdarīja pareizi. Tu viņu desmit gadus slauci, pietiks taču. Bērnu dzemdēt nespēji, māju kārtīgi neiekārtoji, tikai savus cipariņus skaitīji. Bet es viņam esmu miesīga asins. Viņš man jau bērnībā solīja, ka vienmēr palīdzēs. Kas esi tu? Izlietots materiāls. Redzēsi, viņš vēl atradīs sev normālu sievieti, tādu, kas viņam mantinieku dzemdēs.
— Novelc kažoku, — Anna mierīgi sacīja.