Vakaram vajadzēja izvērsties mierīgam un siltam. Anna bija uzklājusi galdu diviem: krāsnī cepta gaļa ar rozmarīnu, viegli salāti un atkorķēta sarkanvīna pudele, ko viņa bija taupījusi īpašam brīdim. Tieši šodien apritēja desmit gadi kopš dienas, kad viņi ar vīru oficiāli piereģistrēja savu būvniecības uzņēmumu. Nevis nopirka jau gatavu biznesu, nevis saņēma to mantojumā, bet izveidoja paši — no nekā, īrētā vienistabas dzīvoklī, kur naktīs rūca vecs dators un uz palodzes atdzisa šķīstošā kafija.
Anna joprojām atcerējās pirmā biroja krāsas smaržu. Atcerējās Jāņa rokas, kas pēc braucieniem uz objektiem oda pēc dīzeļdegvielas. Atcerējās, kā viņš toreiz, noguris un satraukts, čukstēja: “Anna, mēs izsitīsimies. Tu tikai rēķini, tev galva strādā. Bez tevis es esmu nulle.” Un viņa rēķināja. Viņa kārtoja grāmatvedību, samazināja liekos izdevumus, runāja ar piegādātājiem, pārbaudīja maksājumus un zināja katru centu, kas ienāca viņu lietā un no tās aizplūda. Desmit gadu laikā Anna ne reizi nebija pieprasījusi sev algu, kas būtu lielāka par parasta menedžera algu. Viņa ticēja: viss ir kopīgs, viss tiek darīts ģimenei, viss — viņu nākotnei. Viņu abu nākotnei. Un viņa pat nepamanīja, kurā brīdī šis “mūsu” pārvērtās par “viņa”.
Viņa pielaboja no frizūras izslīdējušu matu šķipsnu, paskatījās pulkstenī un klusi pasmaidīja. Jānis kavējās, taču pēdējos mēnešos tā jau bija kļuvusi gandrīz par normu. Viņš mēdza teikt: “Darbi, Anna, griežos kā vāvere ritenī, paplašināmies.” Anna ticēja. Viņa sēdēja pretī tukšajam krēslam un domās vēlreiz pārcilāja vakardienas sarunu par dzīvokli. Viņi joprojām dzīvoja vecajā mājoklī, kas Annai bija palicis no vecākiem.
Jānis vairākkārt bija solījis, ka viņi nopirks savu īsto mājokli — plašu, gaišu, ar lielu garderobi un skatu uz parku. “Tiklīdz aizvērsim šo konkursu,” viņš bija sacījis, “izvēlies, ko gribi, kaut vai penthausu.” Vakar viņš pieminēja, ka šovakar atnesīšot pārsteigumu. Anna bija pārliecināta, ka runa būs par atslēgām.
Atslēga slēdzenē noklikšķēja pusdeviņos. Jānis ienāca skaļi, ar baltu liliju pušķi rokās — tās Anna necieta saldenās, gandrīz kapsētu atgādinošās smaržas dēļ, bet nekad nebija viņam to pateikusi, lai neaizvainotu. Otrā rokā viņam bija ādas mape. Anna piecēlās viņam pretī, juzdama, kā sirds sāk sisties straujāk. Taču Jānis neizskatījās pēc vīrieša, kurš gatavojas iepriecināt sievu ar dāvanu. Viņš drīzāk līdzinājās cilvēkam, kurš jau ir uzvarējis strīdā, tikai vēl nav pateicis, uz ko vispār tika likta likme. Viņš nometa mapi uz galda līdzās uzkodām, pat nepaskatījās uz vakariņām un apsēdās, pārmetot kāju pār kāju.
“Nu ko, Anna, pārsteigums,” viņš noteica ar smīnu, kas viņai uzreiz nepatīkami iegriezās ausīs. “Es iztīrīju tavu slepeno rezervi. To, ko tu krāji nebaltai dienai. Paņēmu visu līdz pēdējam centam.”
Anna sastinga ar salveti rokā, nepaspējusi to nolikt uz galda. Viņa skatījās uz vīru un gaidīja, ka viņš tūlīt iesmiesies, pateiks, ka joko, un izvilks no kabatas samta kārbiņu. Taču viņš nejokoja. Jānis atvēra mapi un pabīdīja dokumentus viņai tuvāk. Pirkuma līgums par dzīvokli jaunā dzīvojamajā projektā pilsētas nomalē. Ailē “Pircējs” bija ierakstīts viņa māsas Ilzes vārds.
“Jāni, te taču ir kāda kļūda,” Anna sacīja ļoti klusi, sajūtot, kā pirksti kļūst nejutīgi. “Tur bija astoņdesmit tūkstoši eiro. Mēs tos krājām sešus gadus. No manas algas, no taviem objektiem. Es pat pie zobārsta lieku anestēziju lieku reizi neņēmu, jo taupīju. Tu taču teici, ka tā būs mūsu māja.”
“Ilzei piedzima bērns, viņai tas ir vajadzīgāk,” Jānis asi nocirta un pastiepās pēc vīna glāzes, kuru Anna bija sagatavojusi viņiem abiem. “Viņa ir viena ar puiku, bet mums ar tevi jau viss ir kārtībā. Tu man esi gudra sieviete, Anna, vēl nopelnīsi. Ko tu iedomājies? Uzreiz māju vajag? Būs nauda — būs arī māja. Pagaidām Ilze vismaz padzīvos kā cilvēks. Viņa to ir pelnījusi.”
“Pelnījusi?” Anna pati savu balsi dzirdēja it kā no malas. “Viņa visā dzīvē nav nostrādājusi nevienu pilnu dienu. Pirms gada tu viņai nopirki mašīnu. Pēc tam apmaksāji atpūtu pie jūras. Tagad — dzīvokli. Par naudu, ko mēs abi kopā nopelnījām. Tev tiešām nešķiet, ka tu kaut ko jauc?”
“Es jaucu?” Jānis pieliecās tuvāk, un viņa smaids kļuva ass, ciets, gandrīz plēsīgs. “Nē, mīļā, robežas esi pazaudējusi tu. Firma ir reģistrēta uz mammas vārda. Es esmu direktors. Tu esi algota grāmatvede, kura saņēma savu algu un kurai nav nekādu tiesību bāzt degunu manos lēmumos. Tu esi aizmirsusi savu vietu. Gribi arī turpmāk sēdēt man uz kakla — sēdi klusi un smaidi. Nepatīk? Durvis ir vaļā. Tikai atceries: bez manis tu neesi nekas. Kam tu būsi vajadzīga trīsdesmit astoņos gados, bez vīrieša un ar pāris grašiem kartē?”
Viņš vienā rāvienā izdzēra vīnu, piecēlās un nosvieda salveti tieši salātos. Anna stāvēja pie galda un raudzījās uz izsvaidītajiem papīriem, uz vīramāsas uzvārdu treknā drukā, uz sarkanvīna pilieniem, kas bija nokrituši uz baltās lapas. Viņa neraudāja. Kaut kas viņas iekšienē pārtrūka un iekrita dziļi vēderā kā auksts, smags akmens. Jānis paņēma no pakaramā žaketi un durvīs vēl pagriezās atpakaļ.
“Es braucu pie Ilzes. Svinēsim ievākšanos. Bet tu te izvēdini galvu un padomā par savu uzvedību. Un bez muļķībām. Tu taču esi gudra sieviete.”
Durvis aizcirtās. Anna palika viena. Viņa lēni nosēdās uz krēsla un kādas desmit minūtes sēdēja nekustīgi, skatīdamās vienā punktā. Tad piecēlās, paņēma telefonu un ieraudzīja jaunu ziņu. Ilze bija atsūtījusi fotogrāfiju: viņas apaļīgā roka ar spilgtu manikīru turēja atslēgu saišķi pie pavisam jaunu ārdurvju fona. Paraksts skanēja: “Paldies par dāvaniņu, māsiņ.”
Anna nolika telefonu malā un piegāja pie loga. Aiz stikla dega dzelteni laternu apļi, pa ielu paretam aizbrauca mašīnas, īsi iepīkstinot signālus. Pilsēta turpināja dzīvot savu parasto dzīvi un pat nenojauta, ka tieši šajā brīdī viena sieviete pārstāja būt vienkārši pacietīga sieva.
Viņa neaizgāja uz guļamistabu. Nezvanīja draudzenēm, lai sūdzētos par likteni. Nekrita ceļos un nesāka skaļi raudāt. Anna devās uz pieliekamo, kur aiz vecām kurpju kastēm stāvēja neliels seifs, par kuru vīrs jau sen bija aizmirsis, būdams pārliecināts, ka tajā glabājas tikai viņas senās dienasgrāmatas. Viņa ievadīja kodu — viņu kāzu datumu, kuru Jānis neatcerētos pat ar pistoli pie deniņiem — un izņēma klēpjdatoru.
Tas bija mazs, pelēks dators ar nodzisušu ekrānu, dokumentos norakstīts kā nevajadzīgs. Jānis reiz to bija redzējis un pajautājis: “Kāpēc tu vēl lieto šo lūzni? Mums taču ir jauni.” Anna toreiz atbildēja: “Esmu pieradusi, man ar to ir ērti.” Viņš paraustīja plecus un aizmirsa. Viņš vienmēr aizmirsa visu, kas viņu neinteresēja.
Anna atvēra klēpjdatoru, ievadīja paroli un pieslēdzās datubāzei, kuras uzņēmuma serveros nemaz nebija. Tur glabājās īstā grāmatvedība par pēdējiem trim gadiem. Ne tā, kuru ar nogludinātiem skaitļiem un pieticīgu peļņu iesniedza nodokļu dienestam, bet patiesā. Tabulas, rēķini, izraksti, starpnieku kontakti un vienas dienas firmu rekvizīti, caur kurām tika laistas cauri desmitiem miljonu eiro lielas summas.